bet man ir priecīgs prāts
Vakar pieliku punktu blogošanai. Nudien, tas jau sāka palikt apgrūtinoši. Tagad man šī lieta acīmredzami pārtaps par dienasgrāmatu. Nu, bet tā var būt! Ar kaut kāda veida rakstīšanu ir tā sarasts, ka vienkārši tāpat apstāties nav iespējams.
Dīvaini savāca ar pašu lēmuma pieņemšanu. Klāss to noturēja par izsvērtu, lai gan tas bija pilnīgi impulsīvs. Tomēr tūlīt pēc tam es sajutos tā itkā tas tiešām būtu kas domāts, pārdomāts un izsāpēts. Vispār sanāca smieklīgi, ka painformēšana ģīmjgrāmatā, ka laiks ir beigt, izvērtās čutļi ņe atvadās no šīs pasaules. Kā lai šeit neatceras vārdus "bet nāk tik vecenes, un stāda pujenes".
Jā, bija jau arī aizkustinošāki mirkļi sakarā ar bloga slēgšanu. Abas manas meitas bija patiesi satraukušās. Šeit gan satraukuma pamatā ir raizes par sava radītāja garīgo veselību, nevis kāda nožēla, ka katru nedēļu neparādīsies pa kādam salīdzinoši nebaudāmam tekstam. Vienalga, šādas raizēšanās (vēl atceras!) man liekas ļoti simpātiska.
Beigās man piezvanīja Ērmanītis - pats personīgi. Arī bija pamanījis, ka blogs beidzies. Bija patīkami no viņa dzirdēt, ka tekstu kvalitāte, viņaprāt, ar laiku esot pieaugusi. Ņemot vērā, ka tagad tekstus dragāju ar nesalīdzināmi mazāk labojumiem kā kādreiz, tad jāsecina, ka es tiešām pa šo laiku būšu ko apguvis. Es gan viņa viedoklim pārāk neticu kopš viņš norēja manu fantastiku par Ceļojumu. Viņam liekās, ka tam nevar būt vērtības, jo stāsts ir sadomāts. Vispār tā jau tas arī ir. Tomēr tieši pirmā daļā, par kuru viņš toreiz izteicās, bija visvairāk balstīta uz realitāti un dzīvē noskatītiem prototipiem. Edvards kā sociālā tīkla domas līderis bija aizgūts no Klāsa, Ieva - Inese, ar kuru mēs pazīstam no degustācijām vīna pieturā, Ivars - mans klases biedrs Ivars, kas kādreiz skolā bija ātrākais skrējējs, bet tagad ar gadiem apresnējis. Džons ar epizodi par vemšanu - Armands - mans pirmais boss IBM. Tikai tajā epizodē Edvards vairs nav Klāss, bet gan es pats - es toreiz gāju uz tuvāko kafeni veldzēties ar rumu pēc asas domu apmaiņas ar šefu. Pie kam dialogs ir norakstīts precīzi no dzīves - neviens vārds nav izdomāts. Vienīgi apstākļi drusku citi.
Tā kā Ērmanīša negatīvajam spriedumam es neuzticos. Tāpat kā Klāsa pārlieku slavinošajam. Vispār šajā ziņā viņu ir grūti saprast - liekās, ka viņš tiešām lasīja manu blogu. No sākuma es domāju, ka tikai to daļu, kur es gāju cauri viņa 101 albumu grāmatai, bet vēlāk likās, ka tiek lasīts arī viss pārējais.
Jā, savāda lieta ir tā blogošana. Pie tās var tā pierast, ka ne atrauties, ne beigt. Patiesībā es jau tagad zinu, ka vienā vai otrā veidā es to atsākšu. Es gan pagaidām nezinu tieši kā.
Dīvaini savāca ar pašu lēmuma pieņemšanu. Klāss to noturēja par izsvērtu, lai gan tas bija pilnīgi impulsīvs. Tomēr tūlīt pēc tam es sajutos tā itkā tas tiešām būtu kas domāts, pārdomāts un izsāpēts. Vispār sanāca smieklīgi, ka painformēšana ģīmjgrāmatā, ka laiks ir beigt, izvērtās čutļi ņe atvadās no šīs pasaules. Kā lai šeit neatceras vārdus "bet nāk tik vecenes, un stāda pujenes".
Jā, bija jau arī aizkustinošāki mirkļi sakarā ar bloga slēgšanu. Abas manas meitas bija patiesi satraukušās. Šeit gan satraukuma pamatā ir raizes par sava radītāja garīgo veselību, nevis kāda nožēla, ka katru nedēļu neparādīsies pa kādam salīdzinoši nebaudāmam tekstam. Vienalga, šādas raizēšanās (vēl atceras!) man liekas ļoti simpātiska.
Beigās man piezvanīja Ērmanītis - pats personīgi. Arī bija pamanījis, ka blogs beidzies. Bija patīkami no viņa dzirdēt, ka tekstu kvalitāte, viņaprāt, ar laiku esot pieaugusi. Ņemot vērā, ka tagad tekstus dragāju ar nesalīdzināmi mazāk labojumiem kā kādreiz, tad jāsecina, ka es tiešām pa šo laiku būšu ko apguvis. Es gan viņa viedoklim pārāk neticu kopš viņš norēja manu fantastiku par Ceļojumu. Viņam liekās, ka tam nevar būt vērtības, jo stāsts ir sadomāts. Vispār tā jau tas arī ir. Tomēr tieši pirmā daļā, par kuru viņš toreiz izteicās, bija visvairāk balstīta uz realitāti un dzīvē noskatītiem prototipiem. Edvards kā sociālā tīkla domas līderis bija aizgūts no Klāsa, Ieva - Inese, ar kuru mēs pazīstam no degustācijām vīna pieturā, Ivars - mans klases biedrs Ivars, kas kādreiz skolā bija ātrākais skrējējs, bet tagad ar gadiem apresnējis. Džons ar epizodi par vemšanu - Armands - mans pirmais boss IBM. Tikai tajā epizodē Edvards vairs nav Klāss, bet gan es pats - es toreiz gāju uz tuvāko kafeni veldzēties ar rumu pēc asas domu apmaiņas ar šefu. Pie kam dialogs ir norakstīts precīzi no dzīves - neviens vārds nav izdomāts. Vienīgi apstākļi drusku citi.
Tā kā Ērmanīša negatīvajam spriedumam es neuzticos. Tāpat kā Klāsa pārlieku slavinošajam. Vispār šajā ziņā viņu ir grūti saprast - liekās, ka viņš tiešām lasīja manu blogu. No sākuma es domāju, ka tikai to daļu, kur es gāju cauri viņa 101 albumu grāmatai, bet vēlāk likās, ka tiek lasīts arī viss pārējais.
Jā, savāda lieta ir tā blogošana. Pie tās var tā pierast, ka ne atrauties, ne beigt. Patiesībā es jau tagad zinu, ka vienā vai otrā veidā es to atsākšu. Es gan pagaidām nezinu tieši kā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru