Three Sticks – Andres Roots Roundabout

Blūzs – tās ir emocijas. Tā stāsts ne vienmēr ved pa ielas saulaino pusi, bet arī to neizslēdz. Dižākie blūzmeņi prot savas emocijas nodot klausītājam kaut vai ar minimāliem līdzekļiem – vienām mutes ermoņikām un pat veļas dēli. Protams, var jau arī darīt to eleganti – kā BB Kings, piemēram.

Vakar biju gadskārtējos Siguldas Blūza Svētkos. Uzreiz pateikšu, ka ierados vēlu, kad sākās t.s. koncerts (nebiju uz konkursa daļu), bet projām devos agri – nedaudz pēc pusnakts, nesagaidījis superīgo Latvian Blues Band, kura tobrīd vēl uzstājās kur citur. Uzskatu, ka arī 6 stundas koncī nav nemaz tik maz.

Jā, par emocijām. Siguldā to bija izteikts deficīts. Spēlēja dažādas komandas, un es, negribēdams palaist ko garām, pat veicu pierakstus savā debilajā telefonā. Tomēr vakara gaitā mans entuziasms apsīka – nu, pārāk truli un vienveidīgi lietas gāja uz priekšu. Negribu nevienu pat pieminēt. Totāls emociju bads uz Siguldas skatuves!

Tomēr ar pāris izņēmumiem. Pirmais bija Andres Roots Roundabout. Trīs igauņu džeki – ritms uz bungām, solene un akustiskā ģitāra. Pēdējais tad arī bija noteicošais elements pasākumā. Puiši vēl jauni, šovu taisīt neprot, bet, vienkārt, var just, ka viņi spēlē ne tikai tāpēc, ka ir samaksāts – viņiem tas sagādā prieku. Protams, ne jau viņiem vienīgajiem, bet Roundabout tas nejaucas ar vēlmi zīmēties – tipa, mēs esam superzvaigznes, redz, kā es turu ģitāru un klanos.

Otrkārt, igauņi spēlē labu blūzu, viņiem piemīt kaut kas gan no Čikāgas, gan Misisipi stila. Spēlē tikai instrumentāli, bet prot veidot ups & downs, pajokot, bet pati mūzika skan kaut kā šausmīgi atraktīvi. Neskatoties uz saviem gadiem, spēlē viņi tiešām meistarīgi. Katrs no viņiem var uzņemties un arī uzņemas galveno lomu pārmaiņus – pat buņģieris. Tomēr galvenais, zināms, ir Andress pats.

Pēc viņu uzstāšanās es izdarīju divas lietas, kuras es nekad nedaru. Nopirku viņu šaibu turpat kioskiņā. Kundze sakūdīja mani palūgt autogrāfu. Pie ieejas mūziķu teritorijā stāv apsardzes goblins, tāpēc es rīkojos nedaudz nekaunīgi. Uzkāpju uz skatuves, un bez kādām lielām problēmām nokļūstu artistu pusē. Drusku baidījos, ka nokļūšu tieši ģērbtuvēs. Tik traki nav – viņiem tur iekārtots tāds kā barčiks, kur var dabūt visus tos pašus dzeramos, ko tirdzniecības vietās. Vai par naudu, vai tāpat par velti noskaidrot neizdodas, jo goblins ir mani pamanījis un grib izvadīt mani ārā. Laimīgā kārtā nāk estipois, un es palūdzu parakstīt šaibu. Meklējot rakstāmo, drusku papļāpājam – vienkārši un forši džeki. Šie atvainojas, ka buņģieris ir jau prom, uzliek savus autogrāfus un uzaicina uz festivālu Haapsalu – tur šie spēlēšot.

Pašlaik klausos to CD – saucas Three!. Kā jau es to sagaidīju, nav tik iespaidīgi kā koncertā – emocijas nereti kaut kur pasējas, pārnesot lietas uz ierakstu. Puišiem vēl tāls ceļš ejams līdz tādiem vīriem kā Muddy Waters, piemēram, bet virziens ir pareizs.

Par pārējiem festivāla dalībniekiem negribas neko daudz te teikt. Tie pārsvarā ir otrā ešalona rokeri, kas, ja piespiežas, var arī ieturēt blūza ritmu. Emocijas? Viņi ir iemīlējušies paši sevī, un, tā kā labāku te nav, tad jūtas kā stāri.

Zināms izņēmums ir Juke Joints. Viņi spēlē rokenrolus, lai iepatiktos publikai un iekustinātu to. Visumā vidēja komanda, bet viņiem ir sava pērle – cilvēks ar ermoņikām. Vispār Juke Joints sastāvā visi ir jau krietni gados, sirmām pačenēm. Mutes ermoņikas un dažos gabalos arī parastās spēlē kāds neliela auguma pastrups ukris. Koncerta sākumā viņam mugurā ir gaiši pelēks krekls, kas, beidzot uzstāšanos, ir slapja asfalta krāsā – no sviedriem. Tam gan plaušas bija kā plēšas! Spēlēja mutes ermoņikas gandrīz vienlaidus. Un atkal emociju moments – ermoņiku vīrs, atšķirībā no saviem kolēģiem, nezīmējās, bet izbaudīja šo procesu, ko sauc mūzika. Blūzs gan tas, diemžēl, nebija.

Ko lai saka par šo pasākumu kopumā? Mani neatstāj vilšanās sajūta. Apnikuši man tie sastāvi – solene, basene, bungas ar vai bez kādiem taustiņiem, kas sakās, ka spēlēšot blūzu. Vienīgais gaišais moments bija, ka gandrīz visi uzspēlēja kaut vai nedaudz (daži daudz) mutes ermoņikas, kas to lietu mazliet pietuvināja blūzam, un padarīja nedaudz dzīvāku. Projām ejot sazin kādi tur itāļi spēlēja tik garlaicīgu roku, ka es iedomājos – kā man gribētos dzirdēt Žilinska trio! Ar pianista puslaimīgo, pusblēdīgo smaidu, kad viņš atkārtoti klapē pa augšējiem taustiņiem, radot perfektu boogie woogie sajūtu. 

Dodos mājup.