Kritiskas piezīmes nacionālajā jautājienā

„Tas taču ir vienkārši kā Ļeņina smadzenes!” – kādreiz es tā mēdzu teikt par lietām, ko pats biju pamanījies apgūt, bet citiem ar tām bija radušās grūtības. Man tas likās daudz smalkāk kā šā teiciena iepriekšējā versija – „vienkārši kā kamieļa kuņģis.” Tā es lepni izplatījos, līdz tiešām saskāros ar to lietu. Tas ir, nevis smadzenēm, bet gan ar Ļeņina darbiem – mums augstskolā tie bija jākonspektē. Vispār tajā laikā es biju samērā lepns ar savām spējām no abstrakta teksta izvilkt galvenās domas, un tās atzīmēt, lai vēlāk nepiemirstas. Parasti es to veicu uz mazformāta lapiņām, kas vēlāk lieti noderēja eksāmenu laikā.

Tā nu es pašpārliecināti ķēros pie kāda tur Ļeņina sacerējuma, bet ātri aplauzos. Lasīju jau kādu desmito lapaspusi, bet nevienas skaidras domas nespēju tur atrast. Tur bija viena vienīga vulgāra apsaukāšanās, un politisko konkurentu noniecināšana. Nevar taču konspektu kladē visus Ļeņina filozofijas un citus sacerējumus sakoncentrēt vienā frāzē – „Сам дурак!”. Tā es neko tur jēdzīgu neatradis, rīkojos kā visi – mehāniski pārrakstīju proletariāta vadoņa runu fragmentus bezsakara virknējumā. Pasniedzēja lika parādīt „konspektu”, un, ieraudzījuse pieķēzīto kladi, viņa apmierinājās un pielaida pie eksāmenu kārtošanas.

Vienīgais izņēmums bija piezīmes par nacionālo jautājumu Krievijā. Tur – acīmredzot cenzdamies pielabināties streļķiem – Ļeņins bija sarakstījis visādas interesantas lietas, ko atkal īsumā var pateikt vienā teikumā – nevajagot baidīties mazu tautu nacionālisma, bet ir jāsargājas no lielkrievu šovinisma. Zelta vārdi! Nezin kāpēc, tieši šai vienīgajai interesantajai vietai, docente centās pārskriet ātri pāri kā nebūtiskai, kamēr mēs, studenti, visādos tur kolokvijos gribējām izgaismot šo tēmu pēc iespējas smalkāk.

Vispār katram no mums bija uzkrājusies sava pieredze nacionālā jautājuma risināšanā. Pirmo reizi tā pa īstam es to sev atklāju, kad pamatskolā pirms došanās mājās, mēs pāris čaļi skolas pagalmā spēlējām „nazīšus”. Pēkšņi pa vārtiem iesoļoja kāds ducis krieveļu, kas paziņoja, ka vēlas kauties ar mums „klase pret klasi”. Viņi tiešām izskatījās šādas priecīgas apņēmības pilni, viens bija pat paķēris līdzi boksa cimdus. Mūs bija maz, bet tas daudz nemulsināja „brāļu” tautas atvases. Vienīgi viņi gribēja, lai mēs dodamies uz kādu tuvējo sētu, jo tieši pie skolas kauties tomēr būtu riskanti – kāds skolotājs varēja iejaukties, varbūt pat izsaukt miliciju.

Mēs nepieņēmām izaicinājumu, bet iemukām skolā, izgājām tai cauri un aizlavījāmies prom pa kaimiņu māju pagalmiem. Bijām mēreni samulsuši, bet tad mums nāca pretī viens no iepriekšējā uzbrucēja bara, mēs savukārt nolēmām iekaustīt viņu. Man ļoti nepatīk atcerēties šo epizodi, jo man tas likās ļoti negodīgi, ka mēs trijatā piekasāmies vienam. Būtu viņš sācis kauties, iespējams, šī neveiklības sajūta būtu izzuduse, bet tā kā mēs nevarējām atrast iemeslu agresijai, krieviņš tika cauri ar pāri acīm uzmauktu cepuri un kādu spērienu pa pakaļu atvadu vietā. Ironiski, ka mēs trīs tovakar gandrīz atrāvāmies no citas kompānijas – gados vecākiem jauniešiem, kas mums gribēja uzbrukt uz Suvorova (Čakmarijas) ielas. Mēs iemukām vienā mūsu drauga dzīvoklī. Vienīgi mēs nezinām, vai tie hulīši bija krievi vai latvieši.

Jā, nekādu attīstību ideja kauties „klase pret klasi” neguva – krieveļi bija pazuduši. Savādāk esot bijis Rīgas t.s. Draudzības skolās, kur bija latviešu un krievu mācību plūsmas. Daudz par to ir dzirdēts, bet, tā kā es pats to nepiedzīvoju, tad tas nevar būt šā stāsta temats. Vispār es biju noskaņots pret krieviem negatīvi, jo visi sociālisma „labumi” nāca no mūsu Austrumu kaimiņa. Mans Sencis arī uzskatīja par savu pienākumu man ar brāli smalki izstāstīt visu par okupāciju 1940. gadā, Ulmaņa nespēju pretoties, Muntera lomu un daudzas citas lietas. Protams, ka tas notika, kad mēs bijām nedaudz paaugušies, un spējām kaut cik patstāvīgi domāt.

Savādāk man ar krieviem nekādu lielo problēmu nebija – viņi dzīvoja savā pasaulē, bet mēs savā. Gadījās, protams, dažkārt saskarties ar „tramvaja internacionālismu”, kad krievi latviešus aicināja runāt „Puškina un Ļeņina valodā”, nevis savā suņu valodā – tik tālu līdzīgi kā „Šveikā”, kur kāds virsnieks pieprasīja runāt vāciski, nevis čehiski – „Romiešu virsnieks gan būtu pārsteigts, ja karavīri viņu uzrunātu kaut kādā tur etrusku valodā. Tāpēc runājiet ar mani vāciski, nevis savā nevalodā.” Jā, dienesta laikā krievos mums ar Gunāru  gribēja aizliegt savā starpā sarunāties latviski.

Tagad pēc Brīvības atgūšanas nacionālais jautājums joprojām ir dikti modē. Visvairāk tas tiek cilāts pirms kārtējām Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām. Man tas viss nepatīk. Īpaši, kad latvieši retorikā pazemojās līdz nacionālboļševiku līmenim. Pretīgi! Es gribētu, lai mēs dzīvojam draudzīgi kaut vai ar tiem 30% Latvijas krievu, kuri nosoda Krimas aneksiju. Tomēr mūsu nacionālā bloka „varoņi” dzen visus krievus bez izņēmuma Ušakova un Kremļa apkampienus. Ak, Dievs, cik gan tas ir stulbi! Man nav nekas pret to, ka krievu skolās māca krieviski, ja vien viņi tur iemācās arī runāt latviski, un, galvenais, piederību šai valstij – Latvijai.