Dienasgrāmata

Vakar bijām vēlreiz noskatīties “Homo novus” – Lāsmai ar Daini dikti gribējās to redzēt. Man jau likās, ka nekas labs no tā nesanāks – ir tik grūti skatīties filmu, ja iepriekš ir lasīta grāmata, kas, cita starpā, šinī gadījumā ir vienkārši izcila. Tomēr veids, kā tika nozākāta filma, braucot mājās, mani riktīgi nokaitināja. Jau pats ievads – “kas man visvairāk nepatika filmā?” likās kā nozagts no Zorina intervijām par dzīvi ASV. Galvenā problēma ir tā pati vecā – cilvēki nespēj nošķirt filmu no grāmatas. Tas, ka filma ir cits, neatkarīgs mākslas darbs, vienmēr piemirstas. Un tad tiek uzskaitīts, kas ir bijis citādāk nekā grāmatā un cik tas ir slikti. Filma, zināms, nav pasaules kinematogrāfa alfa un omega, bet galīgs draņķis arī ne. Manī tā modināja līdzīgas, radniecīgas sajūtas, kā lasot šo Anšlava Eglīša gabalu. Rīgas mākslinieku ikdienas un bohēmas atainojums 30tajos. Paironizēšana par pārgudrību, un vēlmi izsisties, visādiem stiķiem un niķiem. Īsāk sakot, man liekas, ka

1. Izskanot pēdējām notīm, iestājas kapa klusums. Uz mirkli mani pārņem bailes – vai tiešām izgāšanās? Šovakar es ieliku mūzikā sevi visu – emocijas, prasmes, iedvesmu. Džordža klavieres kā drošs ceļabiedrs visu laiku bija līdzās, un diriģents bija pratis pacelt šo izcilo, bet nedaudz rutīnā iestigušo orķestri kopējam lidojumam. Tagad nāves klusums. Kas atskanēs no zāles? Svilpieni? Dauzīšana ar kājām? Būūūū? Nu taču dariet kaut ko, šīs šaubas vairs nav izturamas! Tajā mirklī no publikas atskan skaļš sauciens “Bravo!”, un zāle burtiski uzsprāgst ovācijās. Visi aplaudē, stāvot kājās, sirmais diriģents apkampj mani ar asarām acīs, un pēkšņi arī man gribas raudāt. Tad rozes, rozes, rozes. Nespēju ziedus saturēt, un kāds zēns palīdz man tās aizgādāt līdz ģērbtuvei.                               Ovācijas nerimstas, un es vēlreiz izeju paklanīties. Džordžs man pačukst, ka vajadzētu nospēlēt kaut ko uz bis . Redzu tēvu trešajā rindā cienīgi aplaudējam, arī pirmā vijole centīgi vicina

Atkal šis vieglais uzsitiens pa pieri, un noskan zvaniņš – es vienmēr piemirstu par zvārgulīti, ko Ērmanītis ir iekāris durvju ailē. Un kā gan lai atceras šādus sīkumus, ja ciemoties pie drauga sanāk labi ja reizi pusgadā? Sūds ar to! Izvelku no somas polšu – mēs šodien svinam. Ko tieši? Nezinu. Draudzību laikam. Vai arī mūziku. Ir pienācis laiks alkoholiskam vakaram, kura gaitā mēs runāsim tikai un vienīgi par to. Es jūtos mazliet kā nodevējs, jo tāds arī esmu. Kopš mūsu pēdējās tikšanās es neesmu nekā jauna atradis. Patiesībā arī tam pašam vecajam laiks ir veltīts gaužām maz. Manu dzīvi aizpilda putriņas, kakaini bērnu autiņi, lielais katls uz gāzes plīts (mums nav siltā ūdens) un vēl gludināmais dēlis. Jā, vēl pirms visa šī ņemtne bija sākusies es Ingrīdu brīdināju, ka man katru dienu ir nepieciešamas divi stundas sev pašam – grāmatu lasīšanai un mūzikai. Mana labākā puse tikai pasmaidīja par šādu naivumu manā vecumā. Tomēr reizi gadā vai pusgadā es izraujos no ikdienas