Pretty Eyed Baby - Dizzy Gillespie

You’re so heavenly
You look good to me
Baby can’t you see
I’m in love with you.

Process negaidīti apstājās, jo izrādās, ka pēdējie pārdesmit albumi ir veltīti bigbendam un džeza vokālistiem – Ficdžeraldai, Holidejai un tml. Man tas viss patīk, bet kaut kā nespēju šobrīd no bebop un cool atkal ātri pārslēgties atpakaļ uz 30-tajiem ar visu to JTM. Kādu dienu varēšu, bet patlaban esmu uz kaut kāda cita viļņa.

Ko lai saku par 50-tajiem? Tam laikam apbrīnojami nobriedusi mūzika. Agrāk man likās, ka tad bez boogie-woogie, bigbenda un visādiem sinatrām un krosbijiem nekā tāda nebija, bet te uzreiz tik daudz lietu, ka grūti pat izvēlēties. Nesen satiku Aināru, kurš teica, ka īstais džeza ceļojums viņam sākas 60-tajos. Es gandrīz gribētu viņu pārliecināt iegremdēties arī 50-tajos. Baigais kaifs, daudz smalku un interesantu lietu – tipiski labais.

Ar šo es uzskatu, ka džeza pamatskolu esmu pabeidzis. Gribētos atrast vēl līdzīgu džeza antaloģiju, kas mani izvadītu cauri arī 60-tajiem. Pašas labākās lietas pasaulē, zināms, ir no 50-tajiem – es pats arī tad esmu dzimis. Tomēr gribētos tāpat kāda vadībā vēl drusku paieties uz priekšu. Tad varbūt es būtu jau sabriedis neatkarīgām studijām.

  1. Paul Quinichette (1951-1953)
Godīgs saksofons. Liekas, ka Pols startē vairāk tādā kā fona mūzikas kategorijā. Tomēr tādiem vieglākiem prātiem kā es, tas ir pat baigi ok.
Dziesmas: Cross Fire; No Time; Samie; Birdland Jump.

  1. Art Pepper (1950-1954)
Stipri līdzīgs iepriekšējam. Interesanti brīži, kad tauri spēlē solo. Iepriekšējam bija labāks pianists, kas brīžam spēlēja arī el. Ērģeles – kā nekā jau 50-tie gadi sētā! Arts toties ir gaisīgāks, vieglāks.
Dziesmas: Brown Gold; Art's Oregano.

  1. Shorty Rogers (1951-1956)
Arī tāds viegls un patīkams. Gluži negaidot spēlē veco, labo Twelfth Street Rag. Forši!
Dziesmas: Blues Way Up There; Moten Swing; Twelfth Street Rag.

  1. Horace Silver (1952)
Rojālists. Viņam džezs nez kāpēc sanāk tāds skarbs. Pat Prelude to a Kiss skan bezmaz kā Liktens’ klauvē pie durvīm.
Dziesmas: Ecaroh; Prelude to a Kiss.

  1. Chet Baker (1952-1954)
Trompete. Visumā ok, bet patlaban saksis liekas nesalīdzināmi cool-āks verķis.
Dziesmas: My Old Flamme; My Funny Valentine.

  1. Bud Shank (1953)
Liekas ļoti romantisks. Labi apspēlē latīņu motīvus.
Dziesmas: Speak Low; Amor flamenco; Baa-Too-Kee.

  1. Clifford Brown (1953)
Izskatās, ka ’53 gads džezā ir bijis īpašs. Klaiforda trompete liekas tipiski cool.
Dziesmas: Brownie Eyes; Easy Living.

  1. Charlie Parker (1949-1954)
Klasika, ko tur piebilst.
Dziesmas: K.C. Blues; Chi Chi; Love for Sale.

  1. Barney Kessel (1952-1954)
Džeza ģitāra – izklausās intriģējoši. Izrādās, ka tiešām tipiski labais.
Dziesmas: Night and Day; Long Ago and Far Away; 'S Wonderful; I Got Rhythm; Salute to Charlie Christian.

  1. Lou Donaldson (1952-1954)
Foršs saksofons. Viegli un nepiespiesti.
Dziesmas: The Best Things in Life Are Free; Blues.

  1. Art Farmer (1953-1956)
Trompete – skan dievīgi, kad tā ir sagurusi. Es, laikam, esmu bezcerīgi vecs – man džezs patīk lēns un mierīgs. Satraukti ritmi tikai kaitina. Tie liekas histēriski. Artam ir vienkārši pasakaini lēnie gabali.
Dziesmas: Evening in Paris; When Your Lover Has Gone.

  1. Tal Farlow (1952-1955)
Octopus garden? Vienkārši brīnišķīga ģitāra. Apskaužama veiklība mijas ar pasakainiem sapņiem. Nekad nebūtu domājis, ka džezā ģitāra var būt tik nozīmīga.
Dziesmas: Strike Up the Band; Skylark; Autumn in New York.

  1. Charles Mingus (1954)
Basists. Vēl dīvaināk. Priekš manis šāda mūzika liekas nedaudz par sarežģīta.
Dziesmas: Spur of the Moment.

  1. Dizzy Gillespie (1953-1954)
Tas ir tik negaidīti, kad onkulītis pēkšņi sāk dziedāt – un skan tik forši.
Dziesmas: Pretty Eyed Baby; It's the Talk of the Town; Sometimes I'm Happy.

  1. Phil Woods (1954-1955)
Brīžam velk uz tādu crazy pasauli, kas man asociējas ar murgainu miegu. Gribas kaut ko vienkāršāku – manā dzīvē haosa jau tā pietiek – nav nekādas vajadzības vēl to meklēt mūzikā.
Dziesmas: Stella By Starlight; Falling in Love All Over Again.

  1. Jackie McLean and Donald Byrd (1955)
Brīnišķīgi. Gabali ir vienlaicīgi gan vienkārši, gan sarežģīti. Skan viegli, paliek prātā ilgi.
Dziesmas: It's You or No One; Blue Doll; Lover Man.

  1. The Jazz Messengers (1955)
Līmenī.
Dziesmas: Yesterdays; I Waited for You.



Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Līdakas

Attēls
 Kuru laivu izvēlēties? Agra kruto platdibeni vai arī no kaimiņa mantoto tupeli? Izšķiros par otro, jo tai ir slaida forma – braucot ar Agra laivu atmuguriski, viļņi skaļi sitas pret to un biedē zivis. Un tieši šodien ezers mazliet viļņojas. Iestumjos ezerā un mēģinu saprast, no kurienes īsti pūš vējš – ir jāizšķiras, uz kuru pusi labāk kuģot. Nospriedis, ka tas drīzāk nes pa labi, sāku mētāt vizuli. Black Furry – mans krutākais rotiņš. Melnā krāsā ar sarkaniem punktiņiem. Metu gan pa kreisi, gan pa labi, bet panākumi izpaliek. Varbūt vizulim misējas gaita, jo pēdējā spiningošanas reizē tas mazliet deformējās. Es gan centos izlocīt to atpakaļ, bet ej nu sazini, kā tas tagad uzvedas ūdenī.  Kad vējš laivu ir iepūtis niedrās, nolemju nomainīt mānekli. Vajadzētu likt spožo sudrabaino, jo tas ir jau izturējis vairākas “uguns pārbaudes” šajā ezerā, tas ir, es zinu, ka strādā labi. Man tomēr sagribas izmēģināt otru Black Furry – lai arī tas izskatās kā anektdote par tēmu, jo ir dzeltenā krās
Lasīt vairāk

Gavēnis

Attēls
  Kad pienāk brīdis, kad neredzu vairs es savu galu... - kaut kā tā reiz dziedāja Jakušonoks. Vispār, ja gribam būt precīzi, tad tas nav vis brīdis, kad cilvēks savu galu var novērot tikai ar spoguļa palīdzību, bet gan periods. Es šorīt konstatēju pilnīgi pretēju fenomenu – es to ieraudzīju bez spoguļa (vai arī kādu ārēju uzbudinājumu) palīdzības. Es, zināma lieta, sapriecājos. Protams, vēders joprojām ir vistālāk uz priekšu izvirzītā ķermeņa daļa, bet tas vairs nav kā apaļa tauku bumba. Mans torss drīzāk vedina domāt roni vai kaut kādu citu jūras dzīvnieku ar pludlīnijas formu. Tātad tas strādā. Gavēnis. Es jau kuro gadu no vietas pavasaros pakļauju savu miesu šādam pārbaudījumam. Mani pirmie mēģinājumi bija gaužām infantili – es atteicos no gaļas. Nu, atteicos – un viss. Un kas no tā dabūja ciest? Mana kundze, saprotams. Nav nemaz tik viegli gatavot ēst ākstam, kas pēkšņi izdomājis kļūt par peskārieti – vai kā nu tur sauc tos ērmus, kas ēd visu, tikai ne gaļu. Vopšem tas nebija int
Lasīt vairāk

Ogriņš

Attēls
Jā, bet bija taču kādreiz laiki, kad es vakarā vienkārši likos uz auss, bet pamodos tikai no rīta, kad bija jādodas uz skolu vai kur nu tur vēl. Mūsdienās priecājos, ja izdodas nogulēt kaut vai četras stundas no vietas; laiki ir mainījušies, ar gulēšanu man iet kā kādreiz 90tajos populārā zobu pastas reklāmā – “tagad pat viens (kaut arī) caurs zobs man liktos daudz”. Patiesībā pagājušonakt es gulēju pat salīdzinoši labi – aizmigu ap vienpadsmitiem, bet pamodos četros ar kapeikām. Tātad līdz divpadsmitiem ir gulēta viena stunda, bet rīta pusē veselas četras – kopā piecas – es nopriecājos. To var uzskatīt gandrīz vai par veiksmes stāstu, un es jau ieslīgstu pašanalīzē, ko un cik es vakar izdzēru, kas man bija nodrošinājis tik stabilu miegu. Vispār es labprāt gulētu vēl, bet rīta pusē iemigt nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc, uzlicis austiņas, klausos mūziku. Ir patrāpījusies izlasīte, ko kādreiz sastādīju no XXI gadsimta dziesmām. Atceros, cik man grūti gāja, to sastādot, jo es visnotaļ
Lasīt vairāk