Dienasgrāmata

No hell below us Above us only sky Par vērtībām. Tagad ir dikti modē par tām runāt. Vieni pieprasa, lai tās tiktu fiksētas Satversmē, citi žēlojas, ka mēs tās īstās esam piemirsuši, bet atrodas arī tādi, kas tās jau apraud. Mēs, lūk, savas vērtības esam jau pazaudējuši. Es ar’ pievienojos. Saku, ka tad, kad mēs atteiksimies no savām vērtībām, mēs būsim visu zaudējuši. Īsāk sakot, parastais lose your derams and you will lose your mind . Te pēkšņi Arvis paliek piekasīgs, un prasa – kas tās ir par vērtībām? Ko es ar to domāju? Sajūtu to kā sitienu zem jostas vietas. Jāatzīstas, ka neesmu neko daudz par šo tematu prātojis. Neesu jau Lenons, kurš, piemēram, par savām vērtībām ir pat sacerējis dziesmu : Imagine there's no countries It isn't hard to do Nothing to kill or die for And no religion too Imagine all the people Living life in peace ... Mjā, tā Lenons, bet es – “ne locekļa”. Jā, Džons bija sapņotājs, turklāt ne jau gluži viens. Es arī gribēt

I know what your mind is going through You know my mind is going through it too Klausos Hipiju Šūpuļdziesmas – Klāsa atlasītās. Man patīk Klāsa kompilācijas, un lielākā daļa no tām ir man plauktā. Es šīs izlases apbrīnoju, jo tās ir pavērušas jaunus virzienus manā mūzikas izpratnē. Vienlaicīgi tās ir baigi mīļās un kaut kā īpaši viegli baudāmas – Klāsa gaume tik viegli saplūst ar manējo, ka es dažkārt pazaudēju sajēgu – man brīžam liekas, ka tas esmu es, kas ir atklājis vienu otru interesantu lietu, bet, patinot filmu atpakaļ, izrādās, ka tas man ir no Klāsa Šūpuļdziesmām – es tikai esmu paspējis to piemirst, un viņa nopelnus pierakstu pie savējiem. Hipiju Šūpuļdziesmas šajā ziņā ir savdabīgs izņēmums. Manā īpašumā nebija šīs šaibas – es internātā uzmeklēju dziesmu listi, un savācu šīs pērles – nezinu, kā lai savādāk tās nosauc. Aiz katras no tām ir savs stāsts, ko tā pa īstam zinātu pastāstīt tikai Klāss pats. Man visi šie gabali ir ļoti tuvi – esmu kopā ar tiem uzaudzis

Ja tu, draudziņ, nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tās nava. Nesen Tīmeklī manai acij uzkrita dīvains virsraksts “Ģīmjgrāmatas lietotāji nav laimīgi”. Biju pārsteigts. Sākumā pat izlasīju ačgārni – “ir laimīgāki”, jo kā gan savādāk? Dabā cilvēkam draugu nemaz tik daudz nava, bet ģīmjgrāmata ļauj sapazīties ar dažādiem interesantiem tipāžiem, par kuru eksistenci ir bijusi tikai neskaidra nojausma, bet parunāt vai kā savādāk apmainīties ar domām ar viņiem nebija iespējams. Tagad toties var ne tikai sekot viņiem, bet dažkārt pat izkašķēties. Man tā reiz gadījās ar Gundaru Āboliņu – aktieri, kuru es uzskatu, ja ne tieši par pašu labāko, tad, mazākais, par vienu no labākajiem, kāds mums ir. Jā, tas nebija pārāk forši, jo sabojāja manu viedokli par Āboliņu – izrādās, ka mūsu uzskati par visai nopietnām lietām ir diametrāli pretēji. Tas, protams, pie nosacījuma, ka tas tiešām bija tas slavenais aktieris, nevis kāds trollis  – ir tik viegli krāpties ar identitāti ģ

Me gusta tomar mis copas, aguardiente es lo mejor, tambien el tequila blanco  con su sal le da  sabor. Es nespēju. Nespēju strādāt un nespēju atpūsties. Muļļājos kaut kādā īpatnējā stāvoklī, kas man pašam riebj un no kura gribas atbrīvoties. Tāpēc nolēmu drusku parakstīt – vienalga ko – lai tikai tiktu nost no šā mokošā truluma, kurā esmu iestidzis. Paņemu datoru, atveru tukšu dokumentu, bet nezinu, ko rakstīt. Tad sāku ar to, ko domāju – pasaku šo sakramentālo frāzi “Es nespēju”, bet nezinu, ko tālāk. Tad nolemju noseivot dokumentu – tāds paradums. Nosaukumu es neesmu izdomājis – man nav ne jausmas, ko es varētu gribēt rakstīt, un tāpēc es ļauju, lai Sīkmīkstais tiek ar šo lietu galā pats. Viņš to tā arī nokrusta “Es nespēju”, bet tūdaļ paziņo, ka fails ar tādu nosaukumu jau eksistē. Vau! Man tas ir pārsteigums. Jā, patiesi – aptuveni pirms gada ap šo laiku esmu bīdījis līdzīgu tekstu. Neesu gan nekā prātīga uzrakstījis – tik vien kā ielicis tēmu no Desperado un uzrakstīji