Friends Will Be Friends - Queen

It’s been said that everlasting friends go periods of time without speaking and never question their friendship.  These friends pick up phones like they just spoke yesterday, regardless of how long it has been or how far away they live, and they don’t hold grudges.  They understand that life is busy and you will ALWAYS love them.  (author unknown)

Es gribētu tā teikt par saviem skolas biedriem, bet diemžēl tas nav īsti iespējams, jo viņi vienmēr ir atradušies pārāk tālu no manis. Mēs nesabijām kopā visus vienpadsmit gadus, jo mani izmeta no 50. skolas jau pēc astotās klases. Es tajos astoņos gados tā arī neieguvu īstus draugus – man pat nebija īsti normāla sola biedra. Es, droši vien, būtu gribējis sēdēt kopā ar Stuģi, bet viņam jau bija savs zavsegdatijs sola biedrs.

Vēl tādu kā čomu kompāniju veidoja azartisti – mani mūžīgie zolītes partneri Ēriks un Edmunds. Tomēr, lai arī mēs pavadījām pie kārtīm garas stundas, tomēr privāti nekādi lielie draugi nebijām – mūs vienoja vienīgi spēle. Citi klasesbiedri – abi Juri, Ivars, Ģirts, Jānis, Arvīds un vēl kādi tur bija turpat līdzās, bet par tādiem īstiem draugiem mēs nekļuvām. Pie vainas, saprotams, bija mans noslēgtais raksturs, kā arī drūmais fanātisms ar kādu es tobrīd trenējos pieccīņā. Tas bija baigi laika ietilpīgs sporta veids, un tikai vēlāk es spēju novērtēt, cik daudz tas manis bija paņēmis.

Nu, a’ meitenes? Bija klasē jau arī tās, saprotams. Tomēr interesantākie notikumi šajā frontē parasti norisinās drusku vēlāk, t.i. vidusskolas gados. Es gan ceturtajā klasē biju neprātīgi iemīlējies Sandrā, bet neko daudz tālāk par raustīšanu aiz bizēm tajā laikā netiku. Patiesībā Sandra pate regulēja ar kuru puisi un cik daudz viņa grib saieties. Iniciatīvas trūkumu un kūtrumu viņai neviens nevarēja pārmest.

Tāpēc jo dīvaināk man bija satikt visu šo kompāniju. Krati kā gribi – lielāko daļu no viņiem es nebiju redzējis 37 gadus. Tas nav maz. Es pagājušo gadu nejauši sastapu Edmundu. Vispār es nebūtu viņu pazinis, bet sagadījās tā, ka man pateica, ka tas ir viņš. Tad es nenovaldījos – piegāju viņam klāt un atgādināju par savu personu. Jā, viņš mani atcerējās, un neaizmirsa arī šogad ieaicināt uz klases salidojumu, lai arī es tikai daļēji var pretendēt uz godu, būt par tās daļu. 

Kopā sanākšana notika Ikšķilē pie Maritas un Jura – rets gadījums, kad ir apprecējušies pazīstoties jau kopš pamatskolas. Parasti partneru meklēšanas laikā cilvēki mēdz skatīties kur tālāk, nevis pievērš uzmanību tam, kas ir tepat līdzās. Marita un Juris ir iekārtojušies smalki – „jauno latviešu” stilā. Cik es saprotu, Jurim dzīvē ir veicies – Mehānikas Fakultāte, acīmredzot, bija laba izvēle. Lai arī par autoservisa direktoru netika (Padlatvijā šāds amats bija pielīdzināms ministram), tomēr deva stabilas zināšanas par materiāliem. Tālāk sekojošais celtniecības bums kombinācijā ar labām angļu valodas zināšanām, droši vien ļāva Jurim nogriezt labu gabalu dzīves pīrāga.

Tomēr krietni interesantāk bija paklausīties, kā ir gājis meitenēm. Saprotams, ka sievietēm ir nesalīdzināmi grūtāk realizēt savus sapņus. Viņas ir tās, kam bez profesionālās karjeras rūp vēl ģimene un bērni. Man tas nebija liels pārsteigums, ka viņām ir dažādi veicies. Tik traki kā zebra (melns, balts, melns, balts, bet beigās dibens) jau nevienai nebija klājies, tomēr savu gaitu atstāsti bija tādi piezemētāki. Man likās interesanti, ka gandrīz visas kādā brīdī ir nonākušas pie punkta, kad tiek pārvērtētas dzīves pamatvērtības – profesijas izvēle, dzīves veids, ģimene, utt. Manuprāt, cilvēkam vissvarīgākais ir saprast, ko viņš domā ar šo dzīvi iesākt, un pēc tam organizējot visu pārējo, vienmēr atskatīties uz šo pamatvērtību vai mērķi, un pieņemt pareizos lēmumus. Ja visi cilvēki tā rīkotos, es ticu, ka pasaulē tiešām būtu labāka, un nebūtu situāciju, kad par cilvēku saka „viņam jau nekas nepieder, ja neskaita milzum daudz naudas”.

Patīkami pārsteidza abas Ineses – liekas, ka viņas tiešām ir sapratušas, kas tā dzīve īsti ir par zvēru – ka to nevar pakļaut, bet ar to var labi sadzīvot. Tāpēc abas izskatījās vienkārši laimīgas. Puiši bija mazāk interesanti – tiem jau vienmēr viss ir labi. Ivars uz mani atstāja mazliet epikūrieša iespaidu – palicis tāds resns un smuks. Ar Ēriku nekādu pārsteigumu – praktiskais latvietis. Tādu es viņu atceros jau kopš skolas laika. Stuģis izskatās kā pensionēts Valsts Prezidents – tāds nosauļojies un apmierināts. Acīmredzot lepojās ar dēlu (jaunāko). Edmunds darbojas mūzikas jomā, un tas noteikti nav viegli mūsdienās.

Kopumā – ko tur daudz teikt. Dzīve sit ar atslēgu!