Behind the Blue Eyes – The Who

No one knows what it's like

To be hated

To be fated

To telling only lies

La Skalas zvaigzne dzied tik pasakaini izjusti un emocionāli, ka man neviļus sariešas asaras acīs. Lūk, tas ir noticis! Es esmu apraudājies, klausoties klasisko mūziku. Vēlāk vēl kāda krieviete spēlē vijoles solo, kas skan tik mīlīgi, ka es atkal slauku asaras. Pie kam šī nav tā skopā vīrieša asara, kāda, piemēram, izlaužas Štirlicam, kad viņš uzzina, ka sieva viņam beidzot ir dāvājuse dēlu – viņš kā nekā 10 gadus nav bijis mājās. Es pinkšķu vienkārši kā tāds skuķis bez jel kāda tam redzama iemesla.

Jā, vēl gluži nesen es klasiskās mūzikas koncertos vienkārši pētīju orķestri. Cik tajā ir kontrabasu, cik dažādi var skanēt pūšamie instrumenti, kādi tikai nemēdz būt percussions. Tad vēroju mūziķu sejas. Pirmā vijole ir augstprātīga, otrajā rindā sēdošā vijolniece liekas ir iegrimusi vienlaidus orgasmā, bet plikpaurainais vijolnieks iepretim izskatās neticami labdabīgs (varbūt labvēlīgs?) tips. Visinteresantākie tomēr ir diriģenti. Ir tādi, kas diriģē ar visu augumu. Liekas, ka viņi bezmaz vai dejo orķestra priekšā. Ne jau visi, zināms. Ir arī mazāk atraktīvi eksemplāri. Pate mūzika man parasti patīk gluži labi, bet citreiz atkal ne tik ļoti. Es labi apzinos, ka no klasiskās mūzikas saprotu tikpat daudz kā gove no aviācijas – kā mēs mēdzām teikt bērnu dārzā. Tomēr ar laiku situācija nedaudz mainās uz labo pusi. Es vakar, piemēram, ar baudu mājās noklausījos Baha Brandenburgas koncertu, ka pat izkritu no diskusijas ģīmjgrāmatā, cik labs (vai ne tik ļoti) ir vakara albums (Who’s Next). Un tā nebūt nav pirmā reize, kad es tiešām iegrimstu šādā mūzikā. Klasiku es klausos arvien vairāk un ļoti labprāt. Varbūt daļa vainas ir jāmeklē apstāklī, ka virtuvē visu laiku grab LR-3? 

Priekš manis šī ir kā trešā atnākšana. Pirmā bija 90-to sākumā, kad es likvidēju savu mūzikas kolekciju kopā ar lenteni, t.i. lenšu maģi. Pārgāju uz CD formātu. Vienlaicīgi pielēmu, ka tādas lietas kā līdz tam, visticamākais nekad vairs nebrūķēšu. Pie velna visu to rokmūziku kā sugu! Toreiz es ārstējos ar Dakteri Jāni (Back to New Orleans) un Saimona Graceland, kas man tajā laikā bija topā, un vēl kādiem tur latīņiem. Lai gan, nē. Es jau pirmajā šaibu pirkumā atslīdēju atpakaļ – tur, cita starpā, bija arī Machine Head.

Tomēr kādu laiku turējos salīdzinoši braši. Klausījos visādus tur Bahus, Mocartus, Geršvinu, Mailzu Devisu, Duksi Elingtonu, utt. Tomēr rokmūzika kaut kādā veidā pamanījās pie manis atgriezties – vot, kontra polzučaja! Lieta tāda, ka naudiņas man bija maz, un es sāku ierakstīt kasetes no radio – pēc veca paraduma. Teksasā skanēja The Classic Rock Radio no kā tad es arī saploģīju 2 izlasītes ar šausmīgi "oriģinālu” nosaukumu – Classic Rock. Kādu brīdi ar šīm 2 x 90 minūtēm man bija gana, bet tas tikai uz laiku. Pamazām roka klasika manā kolekcijā bija atpakaļ pilnā sastāvā. Lai gan to vairs nevarēja saukt šajā lepnajā vārdā „kolekcija” – mūziku tagad es klausījos tikai prieka pēc. Drūmais fanātisms ar kādu agrāk es biju vācis ierakstus un visu ap tiem, bija palicis pagātnē. Tāpat bija jārēķinās, ka manus šaibu plauktus pa druskai izsaimniekos meitas, kā tas vēlāk arī notika. Patiesībā es priecājos, kad aizpeldēja labas lietas. Daudz drausmīgāk būtu, ja viņas klausītos visādus draņķus. Tad jau labāk, lai šiverē pa manu plauktu kā patīk. Vispār dots devējam atgriežas – man tagad ir bezgala daudz manu atvašu šaibu, kas atrodas manā nemaz ne tik ļoti atbildīgā glabāšanā.

Relatīvi nesen es, meitu apmācīts, apguvu torentus, un sāku burties cauri Klāsa 101 albumam. Tajā brīdī es apjautu, ka interese par mūziku manī ir pilnībā atgriezusies. Tas notika gandrīz vienlaicīgi ar pilnīgu nevēlēšanos klausīties līdz šim pazīstamās lietas, t.i. rokmūziku. Klāsa 101 bez jauniem un interesantiem albumiem (priekš manis), satur arī ļoti daudz disku no nosacīti „noietā etapa”. Rezultātā es sevi atradu tādā dīvainā dvēseles stāvoklī, ko pats raksturoju I’m going slightly mad. Es otro reizi savā mūžā nolēmu mazākais uz kādu laiku atteikties no rokmūzikas, kas man šķita apnikusi un visai garlaicīga.

Dīvainais sporta veids rakstīt tvītus blogā par dažādiem albumiem likās tik aizraujoša nodarbošanās, ka pēc Klāsa 101atvēzējos izķidāt arī 1001 albumu grāmatu. No sākuma gāja mīksti. 50-to beigas un 60-tie pagāja visumā uz urrā, bet 70-tajos sajutu, ka iestājas bremzes, jo daudzas lietas bija tādas, kuras pašlaik īpaši nevēlos klausīties. Tuvojoties 70-to beigām ar visu to pankroku un elektroniku (nemaz nerunājot par manis nemīlēto Boviju, kas kā Trojas zirgs visur maisās pa vidu), es esmu aptvēris, ka tā īsti vairs nevēlos klausīties mūziku, kas manai primitīvajai gaumei liekas vienkārši draņķīga. Mani ir pārņēmusi sajūta, ka pēdējā laikā es pārāk daudz patērēju sūdus, un tas padara mani nelaimīgu. Pankroks liekas vienkārši truls, bet elektronika kā muzikāls eksperiments, kas bija interesants pirms gadiem trīsdesmit, bet tagad noder tikai kā mācību līdzeklis „tā gan vairs nekad nedariet!”.

Zinu, ka daudzi man nepiekritīs – īpaši par elektroniku, bet šeit es varu runāt tikai un vienīgi par sevi. Neatkarīgi no tā, vai es esmu vieds, vai – tieši pretēji – stulbs, kas neizprot elektronikas burvību – man dienas beigās tas ir vienalga. Gribas vienkārši bēgt no tā visa. Jautājums ir tikai – kurp? Pēdējā laikā esmu diezgan daudz klausījies blūzus un amerikāņu tradicionālo mūziku – tā ir vienkārša un patīkama, un es kaut vai uz laiciņu varētu tajā rast patvērumu. To es domāju tādā nozīmē, ka, klausoties šādu mūziku, es jūtos laimīgs – tā man sagādā prieku. Un kāpēc gan tādam jušanām neļauties?

Līdzīgi es jūtos klausoties primitīvāku džezu, kuru pat es varu atkost, vai arī to pašu klasisko mūziku (iesācējiem, saprotams). Tāpēc labāk 1001 mirstamo albumu grāmatu likšu malā – vismaz uz kādu laiku, un blandīšos tur, kur manam garam tīk.

Varētu jau nobeigt uz šīs augstās nots, bet vakar, braucot uz darbu, man auto skanēja izlasīte Nostalģija, kas ir primitīvs 70-to sākuma koncentrāts. Man tā patika. Tātad es nebūt neesmu tik garīgi vesels, kā tas no malas pirmajā brīdī var izskatīties. Tāpēc labāk mūzikas sakarā palikšu pozīcijās dzīvosim – redzēsim!