Dienasgrāmata

Jā, tiešām, kurai partijai uzticēties? Protams, nopietnība, ar kādu daudzi, tajā skaitā es, šo jautājumu risina, var likties pat smieklīga. Ja vien deputāti Saeimā pirms svarīgiem balsojumiem uzvestos ar tādu pašu atbildību kā nenozīmīgais, sīkais cilvēciņš – vēlētājs vulgaris . Tomēr man tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo neatkarīgi no tā, kas iegūs teikšanu Latvijā uz nākamajiem četriem gadiem, man pašam sev katru dienu būs jāatbild – vai es rīkojos pareizi? Vai es varu pats sev sist uz pleca un teikt – redz, arī es esmu pielicis savu roku, lai mums klātos labāk. Vai arī, tieši pretēji, - es varu teikt, ka manas vainas – tiešas vai netiešas – šodienas postā nav. Jā, man tas ir svarīgi. Šīs vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām ar to, ka mēs var balsot “par”, nevis “pret”, pie kā mēs jau bijām pieraduši pēdējā laikā. Visiem politiskajiem spēkiem ir parādījušās vērā ņemamas alternatīvas – pat NA un “Saskaņai (attiecīgi JKP un LKS). Tomēr šie divi politiskie konkurenti mani galīgi neinter

Kas īsti ir laime? Katrs cilvēks to iedomājas citādāk. Piemēram, Mihaila Zoščenko stāstiņā par kādu stiklinieku uz jautājumu, “kas ir laime?”, saņemam aizkustinoši vienkāršu atbildi. Stiklinieka laime bija, kad traktierī, kurā viņš parasti žūpoja pēc darba, izsita logu. Tad viņš par rūts iestiklošanu varēja pieprasīt ne tikai samaksu, bet papildus tai arī šņabi. Vai tā ir laime? Priekš stiklinieka – neapšaubāmi. Mani pašu laime piemeklēja piepilsētas vilcienā Rīga-Lielvārde. Jāatzīst, ka arī pirms tam tieši nelaimīgs es nebiju – pavasara sesija bija veiksmīgi pievārēta, un mani gaidīja vasaras brīvdienas. Varētu likties, ko gan cilvēks vēl var gribēt, kad viņš ir jauns, brīvs un dzīve tikai sākas. Tomēr bija viens apstāklis, kas neļāva man justies īsti laimīgam – man galīgi nebija naudas. Pēc pēdējā eksāmena bija panesusies tik neapvaldīta uzdzīve, ka atjēdzos, palicis bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Turklāt vārda vistiešākajā nozīmē – ledusskapis bija tukšs, kā izslaucīts, pē

Kādreiz Latvijā mēģināja nodibināt tā saucamo Muļķu partiju. CVK neļāva tādu reģistrēt – neatceros formālo iemeslu, bet reģistrēti viņi netika. Šodien mēs droši varam teikt – “Ir tāda partija!”. Tikai tā nav “partija boļševikov”, kā to kādreiz paziņa Iļjičs, bet tā ir Kaimiņa partija. Paskatieties, kas notiek interneta portālos un sociālajos tīklos! Ir parādījušies neskaitāmi troļļi, kas virtuāli klaigā “Es esmu muļķis, kam vajag kotleti!”, “Lai dzīvo populisms!” ,“Lai dzīvo meli!”, un beigās, protams, neiztrūkstošo “KPV vinnēs!”. TV debatēs tādi jūtas kā zivis ūdenī – viņiem nav jānopūlas jēdzīgi atbildēt vai pamatot savas tēzes ar argumentiem, vai (Dies pasarg!) ar skaitļiem. Pilnīgi pietiek, ja skanīgā aktiera balsī sāk personīgi apvainot oponentus, paļaujoties uz universālo tirgus sievu paņēmienu – taisnība ir tam, kurš skaļāk kliedz. Bet kas ir viņu piekritēji? Kas ir tie, kas garantē KPV stabilus un daudzām sakarīgām partijām neaizsniedzamus reitingus? Tie nav vis pens

Deivids Krosbijs man nekad nav bijis tā īsti mīļš. Tāds nejēdzīga paskata tips ar nebaudāmām ūsām, kurš spēlē počķī labi, bet nekad nespēj aizķert dziļākas jušanas manī. Nezinu, kas tas ir, bet visa tā kompānija – sākot ar jau minēto tipāžu un beidzot Nešu, pat arī Jangu, man neaizgāja līdz centriem laikā, kad es vēl aktīvi interesējos par mūziku. Tagad, vēlākajā dzīvē, atsevišķas lietas man patīk pat ļoti, bet sajūtas kopumā vienalga ir tādas rezervētas – jūtos par vecu, lai sāktu nopietni iedzīvoties šajā mūzikā. Jā, vispār es daudzām lietām esmu par vecu, par slinku. Tā es pavisam mierīgi gulšņāju un gaidu rītu. Klāsa ieteiktais Sky Trails ir jau sen kā izskanējis uz Zaļais Punkts spēlē tālāk vairāk vai mazāk līdzīgus gabalus – tas ir kā atrauga pēc ēšanas. Šoreiz tā ir nejēgā laba – visi sekojošie gabali ir vienkārši brīnišķīgi. Jāsecina, ka Krosbijs tomēr ir kas vairāk nekā man pirmajā brīdī būs licies. Vajadzētu paskatīties, kas tur spēlē, bet baigais slinkums slēgt iekšā

Eiropā vietām atdzimst nacisms, Latvija tā arī nespēj izkļūt no korupcijas muklāja, Krievijā valda atklāts revanšisms, ASV prezidents ir idiots, kas paštīksmināšanās nolūkos gatavs uz dajebko – sākot ar brīvās preses apkarošanu un beidzot ar kodolkaru, pasaule atrodas ekoloģiskas katastrofas priekšvakarā, okeānos mirst dzīvība plastmasas atkritumu nomākta... Vai turpināt? Domāju, ka pietiks. Un tad redzu aicinājumu pret dzīves nebūšanām izturēties mierīgāk un relaksētāk. Vai tas vispār ir iespējams? Vieglāk par vieglu! Ja dzīve ir praktiski nodzīvota, un tavs moto ir “Pēc manis kaut vai ūdensplūdi!” Ja tā gluži nav, cilvēks ir spiests piemēroties, atslēdzot domāšanu. Jā, jā – to pašu, kas mūs atšķir no lopiņiem. Nu nespēju es nemitīgi domāt par dzīves nebūšanām! Es taču esmu tikai... cilvēks. Tomēr kurā brīdī šāda novēršanās no jēdzīgas dzīves pozīcijas pārvērš tevi par manipulējamu kretīnu? Tādu, kurš izvēlas aizmirsties jebkuriem līdzekļiem? Ar glāzi vīna, kāsīti vai šļir

Laikam tā jau ir tradīcija, ka pēc klases salidojuma es uzrakstu kādu tekstu. Tā arī šoreiz, lai gan mani māc šaubas – vai vajag? Kopš es cīnos ar savu “romānu” (rakstu garāku gabalu – pats nezinu kāpēc) vairs neizjūtu tik asu nepieciešamību rakstīt par dajebko , kas ar mani vai ap mani ir noticis. Īsāk sakot, klases salidojums, kas notiek katru otro gadu. Vispār dīvains ritms. Ar saviem armijas biedriem, piemēram, mēs tiekamies katru gadu – tā mēs nezaudējam kontaktu ar draugiem. Savukārt, ja interesē, kā izmainās cilvēki un viņu dzīve, šķiet, prasītos ilgāks laika periods, teiksim, pieci gadi. Man, protams, visinteresantākā tikšanās ar klasesbiedriem bija pati pirmā, kad nebiju redzējis pārējos 40 gadus ar kapeikām. Bet, saprotiet mani pareizi, šī nav gaušanās par šo tradīciju – 2 gadi. Vienkārši pārdomas. Jā, pirmo reizi es piedalījos pirms 8 gadiem (kā lido laiks!), un, ko tur slēpt, biju sanervozējies. Mani visu mūžu ir mocījis sava veida komplekss – mani tomēr izmeta n