E.L.Vēbers – REKVIĒMS

Mani kādreiz aizkustināja kādas Maskavas aktrises stāstītais, ka pie viņiem teātra izrādes apmeklē daudz cilvēku, kas neko nezina par klasiskām lugām, un ārkārtīgi aizrautīgi seko, piemēram, Romeo un Jūlijas sižetam, nevis salīdzina šo konkrēto uzvedumu ar citiem. Tagad man sanāca līdzīgi – mūsu paziņa Zane, kas mums izgādāja biļetes uz Vēbera Rekviēmu Pētera Baznīcā, acīmredzot pat nenojauta, ka mēs šo skaņdarbu agrāk neesam dzirdējuši. Vēl vairāk – mēs vispār šādu nopietnu mūziku dzīvajā nekad nebijām klausījušies.

Runājot par rekviēmiem kā sugu, es vārda pēc zināju, ka eksistē tāds Mocarta Rekviēms. Kaut kad 90-tajos nopirku CD atskaņotāju un kādus tur klasiskās mūzikas šaibas. Starp dažādiem skaņdarbiem tur bija arī šis Mocarta opuss. Vispār mani tas dikti pārsteidza, jo likās galīgi nemocartisks, un, jāatzīstas, neparasti skaists. Vēlāk es to iecepu savā debilajā telefonā, lai varētu pa naktīm to klausīties – uz austiņām tas skan pasakaini. Cita starpā šausmīgi patika arī Formana (ja nemaldos) filma par tematu.

Tātad sarunās ar Zani par Vēbera Rekviēmu atklājās visa mūsu tumsonība, bet biļetes ir mums rokā, un mēs dodamies iekšā pa Pētera baznīcas duravām. Mani drusku pārsteidz, ka manu biļeti  kontrolieris negrib pārbaudīt. Nekas, pāris soļu tālāk viena meitene ieplēš mūsu kartes un mēs esam baznīcā. Bija jau piemirsies, kā izskatās katedrāle no iekšpuses ar tām baisajām gotiskajām arkām un krusta velvēm. Nevar nepamanīt, ka baznīca ir atjaunota, un tagad tur ir ievietoti daudz metāla stieņu, kas satur mūrējumu. Kā viņi, maitas, agrāk spēja uzmūrēt tā, ka šāda armatūra nebija nepieciešama?

Pa to laiku es manu, ka esam aizgājuši drusku šķībi, jo atrodamies muzikantu vidū, bet tad atskārstu, ka šī taču ir baznīca, un orķestrim nav īpašas vietas, kur pulcēties pirms koncerta. Tad man arī pielec, kāpēc manu biļeti nepārbaudīja pirmais kontrolieris – tas būs bijis kāds onkulītis no kora vai orķestra, kas, acīmredzot, gaidīja kādu draugu. Es viņu smokinga dēļ noturēju par smalku iekšā laidēju.

Pa to laiku orķestris un koris ieņem vietas, parādās diriģents Māris Sirmais, un tā lieta var sākties. Man nav programmas, bet es pieņemu, ka pirmo spēlē P.Lukaševska 3. simfoniju. Zane bija teikusi, ka Rekviēms sākas ar bērnu dziedāšanu. Tieši tā arī ir – pēc īsa pārtraukuma orķestra priekšā nostājas trīs puisīši un ārkārtīgi skaistās balsīs sāk dziedāt. Akustika baznīcā ir pasakaina – balsis skan neparasti dzidri un skaidri. Aptveru, ka mēs atrodamies galvenā instrumenta vēderā. Tā ir katedrāle, ko spēlē Sirmais ar kori un orķestri.

Pēc tam puikām pievienojas solisti un kori – man negribas to komentēt, jo tad pilnībā atklāsies mans stulbums un tumsonība nopietnās mūzikas sakarā. Vienīgi varu pateikt, ka tā ir ļoti dažāda un daudzveidīga – mazākais man tā liekas. Brīžiem dragā uz pilnu klapi gan orķestris gan balsis, bet tad atkal viss pieklust. Liekas, ka skaņa vibrē gaisā vēl pāris sekunžu pēc atskaņotās nots. Drusku tracina sitamies instrumenti. Uz šo koncertu ir saradušies veseli pieci perkašenisti, un tie ir uzmanīgi jāvēro, vai kāds no viņiem nezvels pa lielajām bungām. Ja neesi bijis pietiekoši vērīgs, var iznākt satrūkties tā ne pa jokam. Vispār man liekas, ka parasti končos orķestris iztiek ar „mazām asinīm” t.i. vienu vai diviem bundziniekiem. Tomēr, iespējams, es kļūdos. Lai kā tas arī nebūtu – veseli pieci man liekas stipri daudz.

Rekviēms beidzas ar puisīša un solistes divbalsīgu dziedāšanu. Vispār jau skaisti, tomēr ar Mocarta Rekviēmu negribas salīdzināt  –  tas likās melodiskāks un emocijām bagātāks. Šeit brīžam bija tāds skaņu jūklis, ka jutos nedaudz apdullis. Bet varbūt tā tam arī ir jābūt atrodoties instrumenta vēderā?