Dienasgrāmata

Ir jautājumi, no kuriem gribas bēgt pa gabalu. Viens no tiem – antisemītisms Latvijā. Vai tāds vispār eksistē? Domāju, ka noteikti. Pietiek kaut vai palasīt dīvainos komentārus Delfos par Egilu Levitu kā Valsts Prezidenta kandidātu. Nereti tie ir tieši riebīgi un klaji antisemītiski. Vai man pašam arī kaut kādā veidā piemīt antisemītisms? Lai atbildētu uz šo jautājumu, sāku atcerēties visu, ko zinu par ebrejiem – gan Latvijā, gan citur pasaulē. Zurofs no Vīzentāla centra savulaik (un droši vien arī tagad) cenšas attēlot visus latviešu kā antisemītus, bet Latvijas valsti – kā holokausta vaininieku. Godīgi sakot, es nekad neesmu pūlējies izglītoties šajā jautājumā. Paļaujos tikai uz to, ko man ir stāstījuši tēvs un vectēvs (kā zināms, neobjektīvāks viedoklis nav iespējams). Latvijas laikā, t.i., 30tajos Ulmaņa režīms tiešām esot bijis ebrejiem nedraudzīgs. Vadonis ir centies visādos veidos nodot saimnieciskas lietas latviešu rokās, un nereti cietēji bija ebreju uzņēmēji un kom

Pirmkārt, “little” nevis “small”. Jā, nezinu kāpēc, bet man prātā ir iesēdusies “small”, un tur neko nevaru padarīt. Man mašīnā “bardačokā” ir maza, apaļa kastīte ar visiem Pink Floyd ripuļiem. Kopijām, saprotams. Oriģinālie CD pūst plauktos – es tos nekad neklausos. DVD versijas, kādas nu tur dažas ir, vēl vienu otru reizi uzlieku, bet visbiežāk klausos vinilu. Failus praktiski nekad, ja neskaita Spotify, kur man ir izveidots “Pink Floyd īsais kurss”, ko esmu apsaucis “PF Relics”. Braukšana uz šepti, pateicoties “mūsu Ņila” gādībai, tagad ir vesels piedzīvojums. No rīta pamostoties pirmā doma ir, kā izkļūt no šī maisa, ko sauc par Mežparku. Un vai vispār ir vērts izkļūt. Pagāšnedēļ, piemēram, es izvēlējos braukt ar velosipēdu. Tas neapšaubāmi ir sakarīgākais pārvietošanās veids, ja vien veselība un klimatiskie apstākļi to pieļauj. Diemžēl no sajūsmas, ka man ledusskapja dibenā atradās pudelīte Bauskas alus, tā izdzērās vienā paņēmienā. Pēc stundu ilgas līkumošanas pa Rīgas ielā