Dienasgrāmata

Kuģa būvētājs jutās laimīgs. Konstrukcijas bija stabili noenkurota stāvkrasta malā, un neviena pērkama sieviete (šajā brīdī viņš domāja krieviski) neko nevar viņam padarīt. Tagad varēšu mierīgi padzīvoties pa savu konstrukciju-kuģi un justies laimīgs – pie sevis priecājās kuģu būvētājs. Tomēr ne tur ta bija. Viņš bija pieradis dzīvot ar ērtībām – dušu, WC, veļas mašīnu, trauku mašīnu un daudzām citām mašīnām, kurām visām vajadzēja tādu lietu, ko cilvēki pasaulē sauc par kanalizāciju. Uz kuģa tas viss bija paredzēts, tomēr uzglabāt notekūdeņus speciālā rezervuārā likās pārāk sarežģīti. Tāpēc kuģu būvētājs bija spiests izrakt atejas bedri. Krasts bija smilšains, kas priecēja kuģa būvētāju – notekūdeņi viegli iesūksies, un bedre tik ātri nepildīsies. Nebūs baigie rēķini “zelta vedējiem”. Ticis galā ar šīm minorīgām (minor) lietām, kuģu būvētājs apmierināts ar savu veikumiņu nosēdās uz terases baudīt saulrietu. Te atkal bija problēma – saulei priekšā bija liela, salīkusi priede,

Portālu troļļi mēdz uzsvērt, ka Latvijā čekisti ir pie varas arī tagad. Manuprāt, sabiedrībai kopumā pagājušā gadsimta 70to un 80to stukači jau liekas gandrīz tikpat tāli kā pēc revolūcijas čekas terora īstenotāji. Tā ir vēsture, un nevienam tā nerūp. Paliek vienīgi tas, ko es pie sevis dēvēju par “Piafas jautājumu”. Atgādināšu, ka francūžiem šī mazā dziedātāja bija kā simbols nepakļauties un nesadarboties ar nacistu okupācijas iestādēm. Vēlāk šis tēls tika attīstīts starptautiski, ne bez Holivudas piedalīšanās. Tomēr relatīvi nesen atklājās, ka Piafa ir bijusi Gestapo ziņotāja. Ko tagad iesākt ar šo faktu? Vai iznīcināt ļaudīs ticību, ka ir iespējams cīnīties par saviem ideāliem jebkuros apstākļos? Tāpat vai līdzīgi ir ar Latvijas inteliģenci, kas sadarbojās ar VDK, stājās kompartijā vai brauca uz Maskavu slavēt “Ļeoņidu Iļjiču ļično”. Mūsdienu intelektuāļi sliecas viņus attaisnot – šie cilvēki ir izcili aktieri, dzejnieki, gleznotāji vai komponisti, mūsu lepnums, un kāda ga

Vai es kāds Platons, lai prātotu par tik sarežģītām tēmām? Nē, taču – mani vada vecais, labais – “ книгу тоже не читал, но мнение имею ”. Turklāt ne tik daudz virzienā, kādai ir jābūt valstij, bet tik vien, ka es nepiekrītu daudziem, kas izplatās par šo tematu. Nesen gadījās lasīt Tīmeklī, ka “Ja iedzīvotāji pamet valsti, tas nozīmē, ka valsts ir slima”. No sākuma izlasījās “tas nenozīmē”, un jau sapriecājos – lūk vēl viens domājošs cilvēks! Bet nē... Rūpīgāk ieskatoties, saprotu, ka šī atkal ir tā pati vecā gaudu dziesma, kura man patīk tikai vienīgi superintendanta Samsona izpildījumā filmā “Vella kalpi” (“Kāpēc nāve neņem manu dvēseli?”), zinot, cik jauki tā beidzās. Tātad valsts esot slima, jo no tās brauc prom. Brexit gadījumā ir uzskaitīti miljoniem cilvēku – turklāt abos virzienos aptuveni vienādā skaitā – kas liecina, kas veselu valstu Eiropā nav un nemaz nevar būt. Kur tādas meklēt? Pēc ne pārāk ilgām pārdomām atbilde ir rokā – tā ir Ziemeļkoreja. No turienes nevien

Vēl viens gads ūkstā – tas ir panesies vēja ātrumā. Nepaspēju pat revidēt savu TOP 100, ko cenšos paveikt katru gadu. Biklus mēģinājumus ko tādu paveikt gan mēģinaju, bet tas arī viss. Iestigu pārāk plašās tēmās – simfoniskajā mūzikā un taml. Protams, ka aktuālo mūziku klausījos vēl mazāk. Tāpēc jo vairāk esmu priecīgs, ka Klāss ir publicējis savu 2017 TOP 40. Nu, noklausījos, kam esmu veltījis gandrīz visas šā gada dienas. Mēģināju pat veikt pirmo sortēšanu pa rangiem (1-5). Tas, protams, nav pārāk nopietni, jo ar reizi jau nekad nepietiek, kā dzied Kaupers. Tomēr zināms ieskats ir gūts. Tos ar novērtējumu 4-5 paklausīšos vēl, un nav izslēgts, ka kāds iekļūs manā TOP 100. Jebkurā gadījumā bija interesanti. 1) Ane Brun – Leave Me Breathless. *** (3) Meitene sīkā balstiņā. Nothing special. 2) Anouar Brahem – Blue Maqams **** (4) Arābiska akustiska mūzika. 1997. gada albums jau ir TOP 100. Viela pārdomām. 3) Arve Henriksen – Towards Language **** (4) Flauta un

Man bija robs izglītībā, kuru gan, godīgi sakot, pārāk necentos aizlāpīt. Lieta tāda, ka es nekad nebiju smēķējis zāli. Jā, to pašu, ko Anšlavs Eglītis dēvēja par nezāli. Jaunībā es instinktīvi vairījos no visa, kas jelkādā veidā man asociējās ar narkomāniju. Vēlākos gados, kad uzzināju, ka zāle nekas īpašs nav – esot pat labāka lieta par alkoholu! – tad arī man sagribējās to pamēģināt. Tomēr nekad neradās izdevība. Pamanījāmies pat izbraukt visu Kolumbiju ne reizi neko tādu nepamēģinot. Nolēmu, ka paveikšu to kādreiz, kad ciemošos Holandē, kur šāda veida izklaide ir pavisam legāla un ikdienišķa. Situācija pamainījās, kad sapazināmies ar Ainaru un Indru. Izrādās, ka viņi nodarbojos ar zāles audzēšanu pašu vajadzībām, un, zināma lieta, šīs vajadzības viņi arī pilnībā apmierina. Abi solījās uzcienāt mūs ar Ingrīdu pie izdevības. Uz to nebija jāgaida pārāk ilgi – Lodziņi ielūdza mūs uz Vecgada aizvadīšanas svinībām, kur tad arī tika nolemts uzvilkt dūmu. Mēs vairs neesam nekādi