Dienasgrāmata

Neslēpšu, ka mani parasti motivē ziņkārība. Vai es tā varētu? Ja varētu, tad cik ilgi? Un tā tālāk un tā joprojām. Kad es izlēmu pārbaudīt, vai eksistē dzīve ārpus ģīmjgrāmatas, mani vadīja tieši šāda ziņkārība. Laikam jau tā eksistē – pamazām esmu pārtraucis par to domāt; šis temats vairs neliekas gana interesants. Tas ir tāpat kā es nedomāju, ka esmu atteicies, piemēram, ēst baltmaizi un sieru – divi lietas, kas kādreiz man garšoja vairāk par visu. Ja jau es pat nedomāju, cik ļoti man gribas piedzerties, tad, acīmredzot, atradināties ir iespējams no dajebkā . Tagad svarīgākais liekas ievērot noteikto laiku – līdz atvaļinājumam, t.i., līdz marta pēdējai nedēļai. Kāpēc? Stulbuma dēļ – tas ir un paliek prestiža jautājums. Citādāk es pats sev likšos smieklīgs. Nevar pat dažas nedēļas, t.i., sešas, precīzāk runājot, ievērot apņemšanos. Ģīmjgrāmatu pat mazāk – tikai piecas nedēļas. Labi, sūds ar to. Sāku lasīt Vonnegūtu. Agrāk man tas likās pretrunīgākais rakstnieks, kāds vien ir ie

Lai arī kā es nebūtu samainījies sīknaudā – t.i., nožēlojami piekāpies un atvēlējis 2 x 15 minūtes ziņu portāliem, bet e-pastu lasīšanai vispār neesmu uzstādījis nekāda laika limita, tomēr vēl ar vien neeju ģīmjgrāmatā vai kādā citā sociālajā tīklā. Tagad jau vairāk nekā nedēļu. Rekords! Laikam būtu tā kā jāpriecājas, bet man tā vietā gribas saprast jauno informatīvo vidi, kādā es, gluži negaidīti, atrodos. Velns slēpjoties sīkumos – mēdz teikt. Un tieši tā tas arī ir. Man vienmēr ir licies, ka tas ir gluži vienalga, ar ko tu aizpildi tukšumus dzīvē, t.i., tos brīžus, kurus normāli nav iespējams izmantot. Piemēram, esmu iznācis no peldbaseina 15 minūtes ātrāk nekā Ingrīda – ko sadarīt? Zobārsts liek uzgaidīt, līdz TV Panorāmai palikušas 10 minūtes, utt. Kā šos mirkļus aizpildīt? Agrāk es nesatricināmā mierā pētīju jaunumus ģīmjgrāmatā, un arī tagad brīžam man liekas, ka tas ir OK, jo tas taču ir trash time , vai ne? Nu, lūk. Bet tagad man ir jāizvēlas, vai nu skatīties vienā pun

Kas īsti ir cilvēks, t.i., kāds viņš ir? Tāds, kādu viņš redz pats sevi? Vai arī tāds, kādu viņu redz viņa biogrāfi? Vai arī kāds viņš ir palicis publikas acīs, kas, protams, nezina neko, bet ir pārliecināti, ka zina visu. It kā jau pašam cilvēkam vajadzētu sevi pazīt vislabāk. Tā domāju arī es pats līdz nesen ieraudzīju sevi spogulī un nodomāju – kam pieder šī seja, ko es knapi spēju atpazīt? Trakāk var būt tikai, kad izdzirdu savu balsi ierakstā – tas taču nevaru būt es!  Kas attiecas uz visādu garīgu īpašību pašnovērtējumu, tad tas tik ļoti atkarājas no garastāvokļa, izdzertā alkohola daudzuma un neskaitāmiem citiem iekšējiem, ārējiem un mainīgiem apstākļiem, ka man ir nopietnas šaubas, cik varam paļauties uz pašnovērtējumu. Ja runājam par profesionāliem biogrāfiju rakstītājiem, tad te nāk prātā Braņislava Nušica “Autobiogrāfija”. Labāk kā tur par šo tematu nepateiks neviens. Doma bija aptuveni šāda – pēc rūpīgas izpētes biogrāfs ir atklājis, ka slavenais cilvēks patiesībā ir

Pa šīm dienām es divi reizes esmu pārkāpis ģīmjgrāmatas nelietošanas zvērestu. Pirmo, kad nošārēju playlist no sava sacerējuma “Banda”, un vēlreiz vakar, kad Nella tik aizrautīgi vāļājas pa grīdu mūsu kursa “salidojuma” laikā, ka es nenoturējos pāris reižu viņu nenoknipsējis un neizlicis bildes ģīmjgrāmatā. Pats gan tur neiegāju – tātad formāli nekas nav pārkāpts. Vienlaicīgi man galvā lien domas, ka 100% atteikšanās no ziņu portāliem un sociālajiem tīkliem ir muļķīga. Varētu es ieviest saprātīgas normas – piemēram, 15 minūšu ziņu apskats no rīta, 15 pusdienu laikā, bet vakarā 30 minūtes ģīmjgrāmatā. Stunda dienā. It kā jau nekas, bet tas nav arī maz. Sliecos jau gandrīz pieņemt šo ideju, kad pēkšņi atceros, ka mana iepriekšējā “bēgšana no ģīmjgrāmatas” arī bija precīzi 4 dienu ilgumā. Nē, tas nekur neder. Jebkurš cits laiks būtu OK – tikai nedrīkstu atkārtot iepriekšējo izgāšanos. Citādāk viss labi. Pārstāju lasīt “Sicīlieti” un “Fantomasu” – nu pārlieku garlaicīga literatūra,

Esot tāds teiciens – savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt. Droši vien pakaļējā doma tam ir kāda nomētāšana ar akmeņiem. Manā gadījumā sanāk – savs laiks mūziku meklēt, savs laiks to baudīt. Jā, kopš esmu pabeidzis pētīt 1001 albumu grāmatu, esmu pārstājis meklēt ko jaunu – klausos tikai labi (vai ne tik labi) zināmās lietas. Krīze iestājās šorīt pulksten četros. Es pēkšņi saprotu, ka man nav ko klausīties. Klasisko mūziku vai džezu kaut kā negribas. Nu, labi – atgriezīšos pie saknēm – Onkulis Toms, Bobs Dilans un bītli. Nē, gribas ko prastāku. Nazareth? Gandrīz apvemjos gultā, griežoties uz otriem sāniem. Es taču nespēju klausīties pat Led Zeppelin – par Nzareth, Geordie vai Alice Cooper nemaz nerunājot. Beigās atrodu glābiņu kaut kādā ju-ju stila izlasītē, lai arī to pašu beigās sačakarē spotify – nu nemāk viņi pievienot galā radniecīgus gabalus. Labāk nemaz nebūtu mēģinājuši. Kāds tam sakars ar manām atkarībām? Nekāds. Vienkārši nav nekā tāda, ko par tām rakstī

Nakts pagāja neticami – es gulēju. No vakara līdz pašam rītam. Tikai beigās tas idiotiskais sapnis – biznesa tikšanās ar Skonto Rāvi. Viena no nepatīkamākajām epizodēm manā darba karjerā. Sapnī gan mēs plūcām un ēdām brīnumgardus ābolus. Tomēr Rāvis sūdzējās, ka viņu datortīkls gan esot izturējis hakeru uzbrukumu, bet… Tad sekoja kaut kāda pretenzija, bet es jau biju pamodies un ieslaucīju misenē šo murgu kopā ar pašu Rāvi. Bet turos es salīdzinoši braši. Darbā tikai vienreiz automātiski atvēru Delfi lapu un sāku lasīt kaut kādu ziņu, līdz apķēros, ko daru. Citādāk turos. Joprojām lasu Hesi savā debilajā telefonā. Esmu uzgājis vietni, kur šā tā ieskenētas grāmatas ir pieejamas stāpeļiem par baltu velti. Tur es arī uzgāju šo darbu bez došanās uz grāmatnīcu. Nekas, lasīt var, vietām teksts gan ir nedaudz gļukains – pašam ir jāizdomā, kā tur jābūt. Parasti tas nav grūti, jo nojucis ir tikai kāds burts. Bet vienai pasakai trūkst virsraksta un visas pirmās rindkopas. Man pat vairs n

Nekā pārlieku interesanta šajā gavēņa stāstā nebūs. Parastā rutīna – tu ar prātu no kaut kā atsakies, bet orgānisms atceras vecos paradumus un cenšas nemanāmi atsākt ierastās operācijas. Sāku es, protams, vareni – atslēdzu mobilos datus gan mobilajam, gan planšetei, un sajutos ārkārtīgi kruts . Tad pieslēdzu internātam planšeti – tikai un vienīgi, lai varētu publicēt šo blogu. Vēlāk gan tam izmantoju datoru (bet planšeti atslēgt – piemirsu). Vienalga, es to nenožēloju, jo naktī grimstot Spotify dzīles, tas izrādījās visai noderīgi. No rīta man vajadzēja zināt laika prognozi, un es, zināms, pieslēdzu mobilo internetam. Vēlāk tas izrādījās ļoti noderīgi, jo klaiņojot pa Mangaļsalu gar Daugavas grīvu, karte mobilajā bija absolūti nepieciešama. Tad es aptvēru, ka problēma jau nav pieslēgumā, bet gan lietojumā. Vienīgi, ka visu laiku ir jābaidās, ka pirksti paši atvērs ģīmjgrāmatu vai ko tamlīdzīgu. Pagaidām gan turos. Pēkšņi izrādās, ka man ir šausmīgi daudz brīvā laika, ko

Katram, vai gandrīz katram, kāda piemīt. Bērnībā es nespēju iztikt bez saldumiem. Katru mīļu brīdi centos tos sadabūt un patērēju taisni neticamos apjomos. To dēļ resns gan es nekļuvu, jo nesamērīgi daudz sportoju, un manu dzīvi varēja salīdzināt ar atejas podu – pa vienu caurumu iekšā, pa otru – ārā. Laikam ejot, šī mana kaislība pēc gardumiem nav gājusi mazumā, un, tā kā es vairs nesportoju, tad esmu uzēdis kilogramus 30 liekā svara. Tas ir tik apgrūtinoši! Tomēr atbrīvoties no tā nespēju, neskatoties uz neskaitāmiem mēģinājumiem. Pirms pāris gadiem mēģināju gavēt - neēdu gaļu kādu mēnesi. Neko daudz tas nemainīja. Varbūt kādu kilogramu nometu, lai drīz vien to atgūtu ar uzviju. Patlaban es atkal ievēroju gavēni. Tikai dažādības dēļ nolēmu atteikties nevis no gaļas, bet no divi citām lietām, kas man ir dikti mīļas – alkohola un saldumiem. Jā, saldumu rīšanai klāt ir nācis alkohols. Nu, pagaidām – vienu nedēļu – turos salīdzinoši braši. Neesmu lietojis ne pillītes apreibino

Reiz mans priekšnieks bija izsaukts uz pašvaldības policiju skaidroties – kāpēc šis nav nogrābis kritušās lapas gar savu privātmāju. Nu, tā Uģis ieradās pie likumsargiem, iegāja norādītajā telpā, kur viņu sagaidīja neparasti skumja izskata kungs. Pēdējais bija iegrimis kaut kādu papīru lasīšanā, kas, visticamāk, bija protokols par nenotīrīto ietvi. Tad viņš skumjā, tēvišķā balsī uzrunāja Uģi: -          Nu, sakiet – kā jūs esat tik tālu nonākuši? Tas īsti pat nebija jautājums, bet gan sāpīga fakta konstatācija. Uģis jau gribēja atzīt vainu un pat sāka muldēt, ka labošoties un lapas savākšot, kad piepeši kabinetā ielauzās vēl kāds tips, kurš paskaidroja aiz galda sēdošajam, ka tas ir sajaucis kabinetus – viņa nopratināmais sēž stāvu augstāk. Īsāk sakot, situācija noskaidrojās, bet jautājums palika. Ar mani ir tāpat – es, cilvēks, kurš tikai fiksē atmiņas blogā, pēkšņi pievēršos kaut kam tādam, kas varētu pagarš stāsts vai arī neparasti īss romāns. Kā tas notika? Pie v