Dienasgrāmata

Foto izstādes atklāšanā mākslinieks atzinās, ka viena no daudzajām bildēm ir uzņemta ar digitālo kameru, nevis uz filmas, un viņam par to esot kauns. Tobrīd vienkārši pietrūcis laika ieskriet mājā pēc īstās kameras. - Neviens taču to nezina, - es iebildu. - Es pats to zinu, - meistars atteica. Izrādē “Bītlu jaunais albums” mūzika ir piemeklēta meistarīgi. Uzreiz var redzēt, ka cilvēks pazīst drēbi – dziesmu vārdi vienmēr sasaucas ar emocijām katrā ainā, tās ir atlasītas atbilstoši lugas darbībai. Turklāt var manīt, ka cilvēks bītlu repertuārā orientējas – mūzika ir gan no grupas agrīnajiem albumiem, gan no pēdējiem. Tomēr viens fragments nebija bītlu, tas nāk no Džona Lenona “Double Fantasy”. Vai tiešām frāze “I love you, yeah-yeah, now and forever” ir tik unikāla, ka bītlu daiļradē nekas līdzīgs nav atrodams? Nē, drīzāk veids, kā Džons to komunicē, izrādījās pārāk atbilstošs konkrētajai ainai, un izrādes veidotājs nav noturējies un pārkāpis robežu, tas ir, izgājis ārpus The Beatl

 Ērika Streiča grāmata "Latviešu dēkainis krievu armijā" mani ieinteresēja vairāku iemeslu dēļ, par kuriem es varbūt pastāstīšu citreiz. Es godīgi nopirku to e-formātā, un sāku lasīt, domādams aptuveni nedēļas laikā grāmatu pievārēšu. Un, lūdzu, nesmejieties par maniem tempiem – es jau sen kā nespēju attīstīt labu lasīšanas ātrumu vairāku apstākļu dēļ. Vienkārt, vecuma dēļ – es vairs neesmu dedzīgs, aizrautīgs lasītājs, kas nespēj atrauties no lasāmā un apstājas tikai tad, kad ir sasniedzis pēdējo lapaspusi. Laiki, kad es lasīju visu nakti no vietas, un dažkārt nobastoju skolu nākamajā dienā, lai iesākto piebeigtu, ir palikuši tālu pagātnē. Pāris reižu esmu mēģinājis atgriezties zēnībā, savācot kādu vecu, labu Vollesu vai ko līdzvērtīgu, bet lasīšanas trakums, kas man kādreiz bija biežs viesis, vairs mani neapciemo. Kas man sagādāja prieku kādreiz, tagad nespēj raisīt pat vieglu interesi. Visus šos dēku romānus pametu pēc pārdesmit lapaspusēm – tie šķita vienkārši neticami ga