Dienasgrāmata

Jā, tiešām, kāpēc? Šis dīvainais jautājums man paspruka neviļus vārdu apmaiņā par “izvarošanas kultūru”, un vairs nedod miera. Protams, cilvēki, kas ir saskārušies vai arī cietuši no vardarbības (vienalga kādas), cīnīsies pret to, un viņiem rakstīšana var kalpot kā līdzeklis šajā cīņā. Citi varbūt nopietni apsver rakstniecību kā savu nākotnes nodarbošanos. Un, droši vien, atradīsies arī tādi, kuri vienkārši nosit laiku, jo rakstīšana ir pietiekoši aizraujošs sporta veids un pats apmācības process gana interesants. Bet kā ir ar mani? Planēju kaut kur pa vidu – mana motivācija ir mainīga. Sākotnēji rakstīšanai pieķēros tāpēc, ka gribējās piepulcēties ļaužu grupai, kas “redz dziļāk un savādāk”. Cik tad ilgi būsi prasts IT-ešņiks, t.i., visparastākais cilvēks pasaulē? Sirds taču vienmēr ilgojas “pēc kaut kā cēla un nezināma”. Šādā situācijā viens nomaina auto, cits sievu, bet es, lūk, “uzstročīju” pāris tekstu. Pats pirmais bija par paģirām (man sāpīgs temats), tad turpināju par mūz

Pirms aptuveni divi nedēļām bija nodarbība, ko Ieva novadīja viena pate – bez Rolanda. Salīdzinoši nejēdzīgs pasākums. Gandrīz visu laiku tika spriests par nākamo mājas darbu. Ieva draudēja, ka tagad viņa varbūt vienu otru varbūt pat izlasīs. No viņas mutes tas izklausījās, ka tiek solīta nez kāda debess manna. Muļķīgi. Vai nu noziedo kādu laiku un palīdzi vai atzīsti, ka pasākuma ideja, ka mēs pārtiekam viens no otra, t.i., mācāmies viens no otra. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka nākamajā nodarbībā Ieva paziņoja, ka kaut kādu personisku problēmu dēļ viņa nav dabūjuse izgulkēties, un tāpēc solītā darbu analīze izpaliks. Ta pie velna viņu! Toties Rolands bija ieradies un stāstīja, kā varoņiem piešķirt trīs dimensijas. Pēc Ievas haotiskās pļāpāšanas iepriekšējā nodarbībā tas likās pat forši. Beigās, man par lielu pārsteigumu, neviens nevēlējās uzdot viņam nevienu papildjautājumu. Tāpēc notika neticamais – jautāju es. Domāju, ka šamais kaut kā gudri nošķūrēs mani mal

Izlasīju. No manas puses tas ir mazs varoņdarbs, jo pēdējos gados lasu maz, lai neteiktu – nemaz. Tas, protams, ir par jaunām grāmatām. Vecās mēdzu zelēt salīdzinoši bieži. Pirms izsaku jelkādu vērtējumu, uzreiz pateikšu, ka es neesmu patriots – latviešu rakstnieku darbus neizceļu pār ārzemniekiem tikai tāpēc, ka viņi ir mani tautieši. Manās acīs visi rakstnieki atrodas vienādās pozīcijās. Neprātoju, kurš varētu būt pirmais “ģerevņā”. Latviešu autoriem ir tā priekšrocība, ka viņu valodu nav samaitājis tulkotājs. Jo ne vienmēr tulkojumi ir līmenī, ja varam ticēt ekspertiem. Vispār tulkojumi kā suga varētu būt atsevišķa viela pārdomām, bet tas nav šā teksta mērķis. Ievas “Mēness teātri” es salīdzinu ar citām grāmatām žanrā, kuru es pie sevis dēvēju par fantastiku. Lielākā autoritāte šeit man ir Roberts Šeklijs. Viņā stāstu krājums “Šis tas par velti”, kas ir tulkots arī latviski, man liekas žanra alfa & omega. Salīdzinot “Mēness teātri” ar Šeklija labākajiem darbiem, griba

Daudzi radošo profesiju pārstāvji ir atkarīgi no sponsoriem. Ir forši, ja mākslinieku pabalsta godīgi uzņēmēji vai ES fondi kultūras atbalstam. Bet ko darīt, ja vēlāk atklājas, ka sponsori nekādi baltie un pūkainie vis nav bijuši? Piemēram, Latvijā eksistē baņķieru suga, kas savu biznesa nišu redz ne sevišķi tīras naudas atmazgāšanā, kas visbiežāk nāk no Krievijas vai bijušajām “brālīgajām republikām”. Tādu darbošanās rezultātā nereti ir jāuzklausa neskaitāmi pārmetumi Latvijai no dažādām valstīm, pašu afēristu mītnes zemēm ieskaitot. Nemaz nerunājot par ASV un citiem Rietumu sabiedrotajiem, kas cīnās pret pasaules terorismu, jo tieši teroristiem šādas melnās naudas plūsmas ir nepieciešamas kā sirds asinis. Tomēr stāsts jau nav par šiem darboņiem, bet par mākslu. Vai ir iespējams un cik ir iespējams abstrahēties no tā, cik tīri ir naudas avoti? Varbūt tas ir pareizi likt netīrai naudai strādāt mākslas, tātad visas sabiedrības labā? Te nāk prātā Vorena grāmatā “Visā ķēniņa zemē n