Another Brick in the Wall, Part 3

No! Don't think I'll need anything at all.

All in all it was all just bricks in the wall.

All in all you were all just bricks in the wall.

„... viņš izlaupīja daudzas Āzijas un Āfrikas pilsētas, kāva pagānus, viņus iepriekš nebrīdinot, aplaupīja saracēņus, grieķus, angļus vai citus, lieki neprātodams, vai viņi ir vai nav draugi un no kurienes cēlušies, jo mesiram Briēnam par godu jāatzīst, ka viņam nepiemita ziņkārības netikums...” Atvainojos par šo pagaro citātu no Balzaka „Draiskajiem stāstiem”, bet tas man vienmēr ir licies visu laiku labākais izteiciens par ziņkārību. Vispār ir jāspēj atšķirt ziņkārību no zinātkāres. Diemžēl man pašam sev par kaunu jāatzīst, ka pirmā lieta man piemīt pārpārēm, kamēr par to otro jāsaka – es nekad neesmu jutis sevī īpašu tieksmi pēc zinībām.

Nuja, kad kādu laiku biju klausījies Pink Floyd, mani sāka mocīt ziņkāre, kas to muzonu tur taisa. Padomijā tas nebija nemaz tik viegli noskaidrojams, jo nebija brīvi pieejami mūzikas žurnāli, bet ieraksti parasti tika iegūti no otrajām un trešajām lentām, un „dzīvu disku” savās rokās turēt parasti nesanāca. Ar pinkiem gan bija viens izņēmums – Liesmā bija garāks raksts par viņiem, un tur, visticamāk, bija arī grupas dalībnieku uzskaitījums, bet es to palaidu kaut kā garām – t.i. informāciju, ne pašu rakstu, kas man palicis atmiņā kā izcils.

Kaut kādi draugi man pavēstīja, ka īstais vecis, t.i., grupas līderis ir kāds Gilmors, kas spēlē soloģitāru, bet es pats, pētot dziesmu autorus (mēs pārrakstījām šo informāciju ar roku), ievēroju, ka tur dominē ņekijs Voterss. Tā es prātoju par šo fenomenu kādu laiku, bet manas smadzenes tā lieta pārlieku neapgrūtināja, jo atšķirībā no, piemēram, Queen, Slade, Black Sabbath un daudziem citiem, pinki man likās daudz monolītāka vienība bez izteikta līdera.

Tomēr sākot ar Wall es nevarēju nepamanīt, ka faktiski visu dziesmu autors ir Voterss, kurš tad acīmredzot ir tas galvenais, par ko es sāku viņu dikti cienīt. Kad iznāca The Final Cut, biju nepatīkami pārsteigts, ka kaut kur bija pazudis Raits. Mans čoms Olafs teica, ka diemžēl Voterss ir sajucis prātā, un neļauj orgānistam ar pilnām tiesībām piedalīties grupas darbībā – viņš tur esot, bet kaut kādā īpatnējā statusā. Pēc šīm ziņām tas man nebija pārlieku liels pārsteigums, ka Pink Floyd paziņoja par darbības pārtraukšanu. Vispār jau The Final Cut gan pēc sava nosaukuma, gan pašas mūzikas vedina uz domām, ka tas ir grupas pēdējais albums – man bija pagrūti iedomāties, ka ir iespējams kaut kāds turpinājums uz priekšu tālāk pēc šī opusa. Uz sāniem vai atpakaļ grupa noteikti varēja virzīties, jo daudzi viņu fani skuma pēc t.s. klasiskā perioda (no Meddle līdz Animals) mūzikas, un gribētu dzirdēt no viņiem kaut ko tādu. Tomēr Pink Floyd jau tāpēc arī bija Pink Floyd, ka viņiem katrs albums ir izcils, un nākamais arvien ir solis uz priekšu. Pat tad, ja dažkārt pirmajā brīdī tā nelikās. Jā, viņi varēja ierakstīt vēl daudz labas mūzikas, bet nosaukums Pink Floyd prasīja tikai un vienīgi izcilību.

Tāpēc, kad es uzzināju Votersa strīdu ar pārējiem grupas locekļiem, es noteikti nostājos Rodžera pusē jau iepriekš minēto argumentu dēļ. Redzot, ka tiesā virsroku guva Gilmors ar pārējiem, jutos sarūgtināts. Pēc kāda laika abas puses izlaida soloalbumus, t.i. Rodžeram tas bija soloalbums, kamēr pārējie varēja paziņot, ka ir izlaists nākamais Pink Floyd „gigants”. Vislabāk šo situāciju raksturoja Seva Novgorodcevs, nodēvējot Votersu par galvu, bet pārējos par ķermeni. Nu, nevar viņi viens bez otra, teica tajā laikā tik populārais mūzikas žurnālists, un viņam bija taisnība par visiem 100%. Kādā dziesmā iepriekš Pink Floyd dziedāja Together we stand, divided we fall. Ak, Dievs! Cik patiesi!

Votersa Pros and Cons of Hitchhiking vēl bija tīri ok, manuprāt, labāks par Gilmora gara darbu. Tomēr bija skaidrs, ka šajā spēlītē uzvarēs grupa, jo viņi varēja spēlēt visas vecās dziesmas. Ironiski, ka tās bija sacerējis Voterss, bet to autentiskam izpildījumam bija nepieciešams Gilmors – viņa ģitāra un balss. Vienīgā grupas problēma slēpās apstāklī, ka neko jaunu viņi nespēja paveikt, vai, pareizāk sakot, neko tādu, kas būtu Pink Floyd vārda cienīgs. Beigās abas puses sadalīja „ietekmes sfēras” – Voterss sāka rīkot Wall uzvedumus, bet grupa koncertos spēlēja visu pārējo, izņemot Wall.

Es nekad neesmu bijis nevienā Pink Floyd vai Votersa koncī, bet man ir sanācis noskatīties tos DVD formātā. Vispār jau forši, tomēr nevar nepamanīt, cik izteiksmīgi Rodžers dzied:

Pink isn't well, he stayed back at the hotel

And they sent us along as a surrogate band

We're gonna find out where you fans really stand.

Jā, Deivida viņam pietrūkst.

Tāpēc nevar būt skaistāka mirkļa kā Gilmora piedalīšanās Votersa Wall uzvedumā pāris gadus atpakaļ. Acīmredzot abi beidzot ir izlīguši. Es šodien noklausījos Gilmora grupas uzstāšanos. Nu, kad viņi spēlē Shine On, lai mani nosit, ja tas nav 100% Pink Floyd! Vienkārši skaisti, bet Gilmors ģeniāls!

Jā, kāpēc es te tā izplatos par šo visai nodrāzto tematu? Es savā neprātā esmu nopircis biļetes uz Votersa Wall, kas notiks Varšavā otrdien, un pats te palēnām „sildos”. Noskatījos Votersa konci Berlīnē 1990. gadā (leģendārs pasākums!) un Gilmora uzstāšanos 1994. gadā. Jā, tie tik ir veči! Žēl, ka Varšavā būs tikai Rodžers. Par redzēto ziņošu.