Dienasgrāmata

 Es varu būt lepns – man pašam ir savs privātais gavēnis. Tas sākas 1. janvārī, un, ja nenotiks kas ārkārtējs, noslēgsies 17. martā, kad mums ir nopirktas aviobiļetes uz Maljorku. Vispār tā ir kolosāla sajūta, kad tev ir iegādāts ceļojums – it kā tu būtu bagāts. Lai gan nē – tam nav nekāda sakara ar bagātību. Tā vienkārši ir forša jušana. Otra lieta, ar ko mans privātais gavēnis atšķiras no vispārpieņemtā, ir tā saturs: esmu apņēmies nelietot alkoholu un nelopņīt saldumus. Šim pasākumam esmu rūpīgi gatavojies – lielo šņabja un “Melnā balzama” pudeles nofinišēju īsi pirms Jaungada. Tāpat arī 6 pudeles alus, kuras biju iegādājies, lai cilvēkiem būtu ko uzdzert picai (apmēram reizi gadā arī mūsmājās tādu pasūtina). Tomēr sagadījās tā, ka alu mana ģimene (tās paplašinātajā versijā) palaida garām, dodot priekšroku vīnam. Rezultātā es vecgada vakarā, pareizāk sakot, rītā biju spiests izlakt pusduci alu – nevar taču laist mantu postā. Biju iedomājies, ka nedzert būs ļoti grūti, pat atvēru šo

  and I don't have a drinking problem, 'cept when I can't get a drink Šķiet, tādas īstas un postošas atkarības man nekad nav bijis. Protams, var atcerēties manu smieklīgo un teju vai neremdināmo kāri pēc saldumiem bērnībā, kas vēlāk pusaudža gados pārauga tieksmē pēc alus un vīna – tātad alkohola. Turpmākajos gados vēlme iedzert ir lieliski pieaugusi; tagad man ir pat pašam savs vīna pagrabs, un slikta šķiet tā diena, kuru nevainago kauss indes, tas ir, glāze vai pāris laba vīna. No draņķīga cenšos izvairīties – kaut kur dzirdētais teiciens, ka dzīve ir pārāk īsa, lai dzertu lētu vīnu, man prātā ir iesēdies neatgriezeniski. Tomēr manas dzeršanas iemesls nav meklējams vēlmē apreibināties, bet gan vēlēšanās slīgt garšas baudās un sevi mazliet palutināt. Reibums, kas tam visam nāk līdzi, man patīk tikai pirmajā brīdī; vēlāk sajūta, kad kļūstu miegains un truls, nemaz nav tik patīkama. Alkohols mani nevis aktivizē, bet drīzāk sabremzē.  Tomēr pēc iepazīšanās ar “īstu” alkoholiķ