Rhapsody in Blue – George Gershwin

Uz LNSO Jaungada GALA koncertu dodos bez kādām aizdomām vai pretenzijām, ka mani varētu sagaidīt kas īpašs. Dažkārt man patīk simfoniskās mūzikas koncerti, citreiz ne pārāk. Tikai nopērkot programmiņu, es uzzinu, ka šovakar spēlēs Geršvinu. Nu, ne tikai viņu, bet koncerta pamatā ir tieši šā amerikāņu komponista mūzika. Ko tas nozīmē man? Pat ļoti daudz! Lieta tāda, ka ne jau katru simfoniskās mūzikas autora darbu es zinu, ja ne tieši no galvas, tad tuvu tam, un Geršvins ir šāds gadījums. Protams ne jau visus viņa opusus, bet pamatlietas kā An American in Paris, Rhapsody in Blue un Porgy and Bess gan. Prieks jaucas ar bažām – kā būs? Šausmīgi negribas piedzīvot vilšanos. No otras puses es labi apzinos savu traģisko nespēju sakarīgi spriest par profesionālu mūziku, jo saprotu, ka simfoniskās mūzikas lauciņā esmu ņerubinštein.

Koncerts sākas ar „Amerikāni Pārīzē”, un tas skan lieliski manai neizglītotajai ausij. Man bija bažas, ka atbilstoši latviešu mentalitātei tas varētu būt sanācis tāds gaudens, bet šajā mūzikā ir ļoti svarīgs rotaļīgums. Manuprāt, viss ir labi. Es, protams, nepretendēju uz kādu smalkāku izpratni, bet amerikāņu tūrists man allaž asociējas ar kaut ko begemotisku (nespēju te lietot latviešu vārdu nīlzirgs, ne starptautisko hipopotamus). Man liekas, ka mūzikā vieta, kur ir jānodod šis apjoms, diriģentam ir īpaši padevusies. Citādi viss labi, vienīgi kustīguma un nianšu varēja būt pat nedaudz vairāk – savādāk skan drusku kā Vasarsvētku mūzika zaļumos. Tomēr kopumā es esmu ļoti apmierināts.

Otrā lieta ir Rhapsody in Blue. Šeit līdera lomu ir uzņēmies trio, kas uzstājas kopā ar LNSO – ritms, taustiņi un saksofons. Man viņi dikti patīk – īpaši saksofons, kas, manuprāt, tiek ar savu daļu galā pat ļoti labi. Tomēr viņu rapsodijas aranžējums neatrod ceļu uz manu sirdi – esmu pārāk saindējies ar versijām, kur dominē izcila pianista spēle. Lai kā es necienītu to, ko dara perkašenists, tomēr šim Geršvina gabalam bez ritma tikpat svarīgas ir tā smeldzīgās intonācijas, un šī skaistuma šeit man pietrūkst. Es nezinu, kā tieši var iegūt nepieciešamo krāsu paleti – varbūt vairāk jāvariē kāpumi-kritumi vai kā savādāk, bet es negūstu sajūtu, kas man šajā Geršvina gabalā liekas tas pats smalkākais un skaistākais. Vijole gan ir lieliska, tā spēj nodot emocijas, bet orķestra un trio skanējumam kopumā šīs lietas pietrūkst.

Bernsteinu es pazīstu ievērojami mazāk (lai neteiktu nemaz), tāpēc man šeit ir maz kas piebilstams. Bolero gan no minētā trio ritma izdarībām iegūst, un liek man sajūsmināties. Vispār nebūtu slikti atsevišķi aiziet uz kādu šo trīs vīru koncertu – tam vajadzētu būt kam izcilam. Turklāt viņi nav aizmirsuši vienu lietu, no kā stipri cieš vairums klasisko orķestru – tās ir emocijas kā suga un humors konkrēti.

Ja es šeit pieliktu punktu, es būtu palicis bez paša galvenā – koncerta otrajā pusē uzstājas lieliska amerikāņu dziedātāja. Ceru, ka mani neuzskatīs par rasistu, ja pateikšu, ka viņa ir nēģeriete, un, atbilstoši savas rases priekšrocībām, dzied vienkārši burvīgi – emocionāli un ar lielisku ritma izjūtu. Es nezinu, kā lai tieši raksturo viņas dziedāšanas manieri manu zināšanu trūkuma dēļ. Liekās kaut kas pa vidu starp džezu un operu. Lai kā arī tas nebūtu, bet skan pasakaini. Turklāt dziedātāja pati ir šausmīgi atraktīva būtne. Kādreiz krievu laikos bija tāda Ludmila Zikina, kas ar saviem lieliskajiem apjomiem (gan balss, gan fizikālajiem) esot spējuse novest publiku līdz ekstāzei. Šeit ir līdzīgi – amerikāniete ir neparasti atraktīva uz skatuves – ne klasiskajā skaistuma konkursa modeļu izpratnē, saprotams. Īsāk sakot, tur kaut kas ir. Pats galvenais, ka koncerts nepārprotami ir radījis svētku sajūtu. Es no sākuma nozvērējos nedalīties ar saviem iespaidiem savas neprofesionalitātes dēļ, bet, redzat, neesmu spējis novaldīties.