Pār gadskārtu Jānīts nāca

Pār gadskārtu Jānīts nāca, līgo, līgo

Savus bērnus apraudzīt-i, līgo

Līgo, līgo, savus bērnus apraudzīt-i, līgo

Esmu sev nozvērējies – par politiku, reliģiju un mākslu nekad nestrīdēties. Bet par ko tad lai cilvēki kašķējas? Par laika apstākļiem? Cilvēka iracionālo dabu? Kvantu fiziku un relativitātes teoriju? Nē, tieši politika, reliģija un māksla ir īstā vieta ķīviņiem. Lielākais skaistums šādos strīdos slēpjas apstāklī, ka savu taisnību neviena no pusēm nevar pierādīt. Un tas ikkatram paver lieliskas iespējas izpausties, kā vien viņam tīk.

Pēdējā lielā šūmēšanās bija par Jāņu svinēšanu krastmalā. Saķērās divi onkulīši – Liepiņš un Pauls. Jā, "globālajā Latvijas mērogā" šī tiešām bija kā milžu cīņa, jo strīdā iesaistījās ne tik senas pagātnes vietējās mūzikas dzīves korifeji. Cik viņi tur diži – lai paši vai publika izšķir. Man personīgi labāk patīk pirmais, jo Liepiņš, mazākais, nepūlas būt katram podam par vāciņu. Atšķirībā no t.s. Maestro, kura ģenialitātei arī vēl tā kā būtu jāiziet laika pārbaude. Jā, kādreiz pagājušā gadsimta 70-tajos Pauls ir sarakstījis vienu otru patiešām labu dziesmiņu, un viņš ir bijis tīri pieklājīgs džeza pianists, bet tas arī viss. Turpretī tagad viņa vēlme zīmēties publikas priekšā neatkarīgi no tā, vai ir, vai nav ko teikt, jau ir palikuse nomācoši apnicīga. Par t.s. ziņģu celšanu sazin kādā tur godā es labāk neizteikšos. Man tā liekas stulbākā lieta ja ne pasaulē, tad Latvijā pilnīgi noteikti.

Par jāņošanu krastmalā, kas šogad diemžēl notika iepretī izdegušai pilij – es teikšu, ka tas neapšaubāmi ir ekonomiski izdevīgs pasākums. Tas noteikti piesaista ārzemju tūristus un lieliski izklaidē krievus – viņi to sauc par народное гуляние, un tā viņiem ir tuva un saprotama lieta. Iedzert, uzdziedāt, izkauties – katrai tautai savas tradīcijas. Latvijas krievi, zināms, ir civilizētāki – vismaz mazāk kaujas. Vienīgi nevar nepamanīt, ka plaši lieto mātes vārdus, un tā nav valoda, kurā runāja Puškins un Ļeņins, kā dažkārt lepni paziņo šovinisti, bet gan parastais bļa, matj un viss pārējais.

Kāds tam visam sakars ar Līgo svētkiem? Nekāds. Un šeit jāpiekrīt Liepiņam, ka šādas jāņošanas var likties kā caureja. Vasaras saulgrieži vai Līgo svētki ir laiks, kad cilvēkam ir jādodas pie dabas, jāieklausās tajā, jāsajūt tā. To nevar darīt pilsētā, tāpat kā nevar makšķerēt atejas podā.

Viena lieta gan ir pašiem sev jāatzīst. Nospiedošais vairākums latviešu jau arī nesvin Līgo, bet vienkārši jāņo – tāpat kā cittautieši krastmalā. Alus, šašliks, vēl kas stiprāks un mūzikas kaste ar tām pašām Paula ziņģēm (ne jau tautas dziesmām). Ar ko tad šie cilvēki atšķiras krastmalā svinošajiem? 

Par Paula „smalko humoru” ir jāsaka tā – acīmredzot interneta laikmets arī viņu ir samaitājis. Ko lai dara – cilvēks jau vien ira.