Dienasgrāmata

Kas ir Latvijas veiksmes stāsts? Nekad neesmu par to daudz prātojis. Man vienmēr ir licies, ka Latvijas veiksmes stāsts ir, ka, neskatoties uz globālo ekonomisko krīzi, ko vēl vairāk pastiprināja pašmāju Parex afēra un Gaismas Pils un citi dīvaini celtniecības līgumi, Latvijas spēja izvairīties no maksātnespējas. Turklāt ignorējot pārgudro ASV un finanšu pasaules rekomendāciju devalvēt latu, kas būtu iznīcinājis tāpat jau plāno Latvijas vidusslāni, bet ļautu “uzvārīties” pašmāju oligarhiem un skandināvu bankām. Es, protams, nevaru pretendēt, ka pratīšu šo lietu tā pa īstam pamatot, bet manai uzmanībai nepaslīdēja garām divi lietas. Vienkārt, “ekonomista” Šķēles runa un raksts plašsaziņas līdzekļos, ka lata devalvācija ir neizbēgama. Acīmredzot slavenais prihvatizators jau atkal bija gatavs zvejot duļķainos ūdeņos – tāpat kā viņa Ventspils kolēģis, kas nevarēja beigt jūsmot, kādas iespējas paverot krīze. Otrkārt, SEB un Swedbanka 2009. gadā noguldījumu intereses procentu pacēla uz

Kādā krievu ķinī bija parādīts kāds neparasti pretīgs tips, bet viņam piemita viena spēja - kad viņš paņēma rokās ģitāru un sāka dziedāt, klausījās visi, un viņam tika piedotas visas tās nelietības, ko viņš iepriekš bija pamanījies sastrādāt. Jāatzīstas - es toreiz nenoticēju, ka kas tāds vispār ir iespējams. Tagad gan man tas liekās visai ticami, jo dabā šādi gadījumi ir ik uz soļa. ImKa, piemēram, - nav tālu jāmeklē. Dažubrīd man pat sāk likties, ka mākslinieka īpašā apdāvinātība patiesībā ir kroplība vai anomālija, kurai jāparādās kā deformācijai kādā citā jomā. Tāpēc, kad es dzirdu jautājumu "ar kuru dziedātāju (rakstnieku, gleznotāju) tu gribētu atrasties kopā uz vientuļas salas?" mana atbilde būtu, ka es labāk izvēlētos kādu draugu, nevis ģēniju - jo gribas taču vēl arī dzīvot. Es vienmēr vērtēju un mīlu mākslinieku paveikto - man nav nekādas daļas, kas viņš ir par cilvēku. Viņš taču nav mans draugs. Klasisks piemērs ir Rodžers Voterss. Man ir vienalga, cik viņ

Cenšos attālināt šo brīdi, cik vien tas ir iespējams, lai arī ar prātu saprotu – nekur no tā neaiziet. Man vēl vienu reizīti būs jānoklausās Bovijs. Tikai nesaprotu, kad labāk to darīt. No rīta nūjojot – nav jēgas. Tad tāpat es pusi palaidīšu garām, turklāt tad gribas klausīties ko mundrāku. Vakarā – tad es vienkārši nespēju neko uztvert, un ir jāiedarbina maksimālais saudzēšanas režīms. Brīvdienu – žēl, bet naktīs man ir vienkārši slinkums. Beigās tomēr saņemos, jo savādāk es nevaru beigt Kristapa TOP 100 analīzi. Es jau apmēram mēnesi praktiski klausos tikai viņa TOP albumus. Kādu laiku es pat nepamanīju, ka man, piemēram, tālrunī ir tikai Kristapa mūzika – tā ir tik tuva manai gaumei, ka bez grūtībām varu atrast lietas, kas noder gandrīz katrā dzīves situācijā. Nav jau arī nekāds brīnums, jo 70 albumi no 100, ja ne tieši ir arī manā TOP 100, tad, mazākais, ir labi zināmi un visumā cienīti. Sasodīts! Starp šiem 70 ir arī tie Bovija ripuļi. Noklausījos tos vēlreiz, bet nekādu verdik

Watching the Wheels – John Lennon I'm just sitting here doing time Es skaidri zinu, kā beigsies mani “melnie” – es ieslīgšu dziļi monopenisuālismā . Šo dvēselisko stāvokli ir daudz vieglāk izteikt vienā krievu valodas vārdiņā – похуй . Nepatikšanas darbā? – poxuj , nav naudas? – poxuj , cilvēki mani ienīst? – poxuj , poxuj , poxuj! Palieku viens pats tik mazs un niecīgs, cik es esmu, bet tas, kas ir atlicis, esmu es pats. Tas ir zemākais punkts, par kuru zemāk tajā brīdī krist nav iespējams, un, kad aprodi ar šo jauno realitāti, priecājies par katru pārmaiņu, jo tā var būt tikai uz labu. Jau agrāk biju teicis, ka, urbjoties cauri dažādam muzonam, man krājas gabali, kurus es zortēju pa folderiem , un vienu no tiem sauc tieši tā – Poxuj . Vakar sagribējās sabīdīt no tā izlasīti – kā nekā biju tieši uz nots. Tomēr lietas kaut kā negāja, un sāku šķirot Poxuj veselās trīs kategorijās – Poxuj roks , Poxuj bugi vugi un Poxuj džezs . Tomēr tā sašķirojot, izlasītēm galīgi pie

…un, pirms tu met akmeni uz citu, padomā labāk par baļķi savā acī, – uzvaroši nodeklamēja Margo. Larijs uzmeta viņai pārsteigtu skatienu. – Vai tas ir sakāmvārds vai citāts no kādas celtnieku avīzes? – viņš apvaicājās. Es vēl neesmu sācis klausīties Māra TOP 100, bet jau sajutos gluži kā Ivans Vasiļjevičs zināmajā filmā – Меня терзают смутные сомнения… У Шпака — магнитофон, у посла — медальон. Dies’ pasarg’ – es negribu apvainot Māri kādās kriminālās aktivitātēs. Vienkārši viņš periodiski ģīmjgrāmatā ieraksta dīvainus tekstus, kas vienā vai otrā veidā pauž man galīgi nepieņemamu domu, ka rokmūzikas esot nožēlojami stulba. Mani tas ievaino tieši sirdī, bet es vienmēr novaldos un neatbildu uz šiem izaicinājumiem. Nesaņēmis nekādas atbildes no roka cienītājiem, Māris parasti atlaižas, un nododas kādām citām aktivitātēm. Tagad skatos Māra TOP 100, un sev par lielu pārsteigumu ieraugu tur Doors, Black Sabbath, Led Zeppelin un pat Nazareth jau priekšā – par tādiem zvēriem kā