Dienasgrāmata

 Auklēju savu kāju. Pareizāk sakot, ceļgalu. Mēģinu atrast stāvokli, kad tas nesāp. Mazliet iespringstu, lai izstieptu kājas taisnas uz kafijas galdiņa. Nē, nav labi – ceļgalā smeldz. Nolieku otru kāju apakšā – nē, šādi paliek tikai sliktāk. Sāku slimo kāju lēnām saliekt, lai saprastu, kādā leņķī sajūta ir vispieņemākā. Šķiet, atbilde ir 10 grādi. Tikai šādi sēdēt ir sasodīti neparocīgi (ir tik dīvaini lietot vārdu “parocīgi”, domājot par kājām). Tomēr sāpe sameklē manu ceļgalu arī šādā stāvoklī, un es nolaižu kājas uz grīdas. Fū! Bet šādi taču ir pavisam labi! Kāpēc es meklēju idiotiskas pozas, ja varu sēdēt kā cilvēks? Zinu jau, kāpēc. Drīz smeldze atkal atgriezīsies, tā paliks arvien stiprāka, un man atkal vajadzēs meklēt kādu eksotisku pozu, kas uz mirkli šķiet pieņemama. Jā, vecums nav nekāda izprieca. Ārsts teica, ka manu neparasti līko kāju ceļgali esot vienkārši izdiluši. Būtu tās taisnas, kā cilvēkam, tad slodze ceļgala skrimsli slogotu vienmērīgi, un nekādu problēmu nebūtu.

 Kas ir latviešu estrādes "zelta graudi"? Mēs, kuriem jau 60+, zinām to pat ļoti labi. Tas ir Raimonds P., Raimonds P. un Raimonds P, vai ne? Nora un Viktors. Kukule un Zīvere. Nu labi – arī Laima Vaikule. Rozenštrauhs? Tak ne jau pats, bet, kad viņa dziesmas dzied Dainis Porgants, un vēl daudzi citi, kurus man ir tā laime nezināt. Un tad pienāk 18. novembris, kad sirds ir pilna, tu ieslēdz LR2, jūtot pakrūtē patīkamu kņudoņu, jo tūlīt atskanēs “visapkārt zeme zied”, un domās tev jau šilierējas Paukštello vēl jauns un smuks – tāds ar matiem. Un tad pēkšņi NODEVĪBA. Citēju: “Paukštello dziedāto ieņaud: kā-zeme-zied-ik-rītu-latgale-kā-blablabla - pat ziepju reklāmu neiedzied vai neierunā tik vienaldzīgi.” Skumji. Kad mēs augām, tad gan... Un tad es aizdomājos, kā tad bija, kad mēs augām. Mana mamma mūziku neklausījās nemaz – kādam ir taču arī jāstrādā, vai ne? Savukārt papum ārpus simfoniskās mūzikas bija atlikusi tikai viena rieva smadzenēs, kuru visu bija aizpildījis džez