Dienasgrāmata

John Lennon 1970 - Plastic Ono Band Manas zināšanas par lietu patiesajiem apstākļiem parasti ir vai nu nepietiekamas, vai tādu vispār nav. Vienīgā informācija, pēc kuras es veidoju savu viedokli, ir mūzika. Tā es biju pieradis dzīvot “padumjajos” laikos, un nekas diži nav mainījies arī šodien, kad informācija ir pieejama “pirkstu galos”, t.i., rokas stiepiena attālumā no materiāliem Tīmeklī. Es nezinu, cik ļoti laimīgs vai nelaimīgs bija Džons laikā pēc bītlu izjukšanas un kā tas viss viņam bija vai nebija ar Joko Ono. Vadoties tikai no mūzikas, man vienmēr ir licies, ka Džons tajā laikā atradās uz absolūta izmisuma robežas, kad cilvēks apjukumā mētājās galējībās – galīgā postā cilvēks var tikpat viegli grimt bezpalīdzīgā nomāktībā kā palikt pār mēru agresīvs. Vismaz ar mani pašu tā mēdz notikt. Džona sāpes, izmisums, apjukums, glābiņa meklējumi man liekās patiesi, un tas padara šo albumu izcilu manās acīs. Es nedomāju, ka Joko spēja sniegt viņam kādu mieru vai patvērumu, jo š

Elliott Smith – 1995 Genial! Genial! Nav vārdam vietas – vienkārši klausos un baldēju . Galvenais, ka nezinu, kā šo komentēt – es to vienkārši jūtu. Eric Bibb with Dave Bronze 2002 - Live At The Basement Labs blūzs ir zelta vērts. Es gan neesmu tāds šā žanra mūzikas cienītājs kā Ainars, bet es to arī nenoniecinu. Vienīgi atšķirībā no agrākiem laikiem, kad man likās, ka blūzs ir veids, kā izkliegt savu dvēseles sāpi, kas parasti saistās ar kaut kādām romantiskām jušanām, tad tagad es meklēju tādus blūzus, kur ir vairāk mūzikas. Cilvēks, kas mīl visu klasificēt varbūt to nosauktu par folkblūzu – man tādi apzīmējumi ir par smalku. Katrā gadījumā man jau sen kā ir noriebušies blūzi, kur “dvēsele ir vaļā” un tas tiek izkliegts ar izmisīgiem elektriskās ģitāras spiedzieniem (pat, ja tos raida gaisā pat tādi vīri kā Ēriks Kleptons vai BB Kings). Man patīk piezemētas un tādas bišķi klusinātas lietas. Bibam tas sanāk kaut kā orgāniski . Tāpēc arī es viņu mīlu, t.i., viņa mūziku, es g

Donovan 1965 - Summer Day Reflection Songs   Reti ir tā, ka kādu mūziku apgūsti kopā ar bērniem. Man tā ir gadījies ar Donovanu. Krišam Vecrīgā dzīvoja kāds korišs – vārdā Atis, Ansis vai kā tamlīdzīgi. Tas arī ierādīja mums visiem šo Donovana dubultnieku. Man tajā iepatikās uzreiz virkne lietu – Catch The Wind , Ballad Of Geraldine , Universal Soldi er, Remember The Alamo , Goldwatch Blues , bet bērniem savukārt Car Car (Riding In My Car) , Circus Of Sour , Candy Man , Tangerine Puppet . Īsāk sakot, katrs varēja no Donovana ko smelties, un tāpēc šis dziedātājs mūsu mājās bija lielā cieņā. Vēlāk, kad Lāsma jau bija tīņa vecumā, viņa iemācījās dziedāt un strinkšķināt uz ģitāras Colours un To Try For The Sun – mani tas trakoti aizkustināja. Lāsmas māsīca Zane, redzot cik ļoti Donovans tiek mīlēts, iedāvināja manai meitai vēl kādu šaibu ar viņa dziesmām. Diemžēl tās izrādījās stipri atšķirīgas no mūsu iecienītajām, un tāpēc mēs mērķtiecīgi sākām meklēt Summer Day Reflection Songs

Counting Crows 1996 - August and Everything After Mr. Jones panāca, ka es kapitulēju 3 minūšu laikā. Pēkšņi es sajutos so symbolic , ka vairs nebija, kur sprukt. Pārējo disku arī klausījos labprāt, bet, ja gribu būtu godīgs pret sevi – es vienmēr gaidīju Mr. Jones . CD man par lielu pārsteigumu atsūtīja Ilona no štatiem vēl 1993. gadā. Jā, bija tāda diezgan jauka Amerikas latviete, kas, pēc visa spriežot, bija atbraukusi uz Latviju dzīves drauga meklējumos. Diemžēl viņa bija gaužām nepiemērota dzīvei tajā laikā tik mainīgajā Latvijā – viņa bija kā siltumnīcā uzaudzēts augs, kas nespēja adaptēties reālajā dzīvē. Tā arī nespējusi realizēt savus sapņus, viņa atgriezās atpakaļ uz dzīvi ASV – bēdīgs stāsts. Tagad, klausoties August and Everything After , es nevaru nedomāt par viņu. Kas attiecas uz Counting Crows mūziku, tad tā man ļoti patīk. Ar nepacietību gaidīju 2. disku, bet tā arī nesagaidīju – es to vienkārši palaidu garām. Es biju pārliecināts, ka tas pats mani atradīs, bet, k

Charles Mingus 1977 - Three or Four Shades of Blues Labs džezs. Coldplay 2000 – Parachutes   And we live in a beautiful world, Yeah we do, yeah we do, We live in a beautiful world Brīnišķīgs rīts. No ezera ceļas migla, bet es tomēr saņemos un nopeldos. Tad uzlieku muzonu daudz neraizējoties, ka visi mani smalkie brālēni vēl saldi guļ. Tomēr, nē – izrādās, ka Andrejs jau ir uzslējies uz pakaļkājām – viņš izsaka man savu apbrīnu par tik labi piemeklētu muzonu. Viņš tikai brīnās, kā mans debilais telefons ir spējīgs uz tik kvalitatīvu atskaņojumu. Es parādu sarkano Nokia tumbiņu, kas izskaidro skaņas jaudu. Jā, tā bija brīnišķīga nogale, kad mēs – es ar Jāni un mūsu brālēniem – Andreju un Juri – kopā aizlaidām makšķerēt uz Lielauces ezeru. Zives gan diez ko neķērās, bet makšķerēšana tieši būdiņas, kas bija uzcelta uz ūdens, kā arī ar mēru patērētais alkohols padarīja šo pasākumu par gaužām patīkamu izklaidi. Turklāt ir interesanti satikt tik cienījamus ļaužus, kādi i

Buddy Rich 1967 -The New One! Ričs ir vienlaicīgi gan buņģieris, gan orķestra līderis – samērā reta kombinācija (ja neskaitām tos gadījumus, kad pie vienām sāpēm bundzinieks arī dzied – kā Kolinss, piemēram). Šis ir džezs, un ar šo žanru man ir tā, ka nav nemaz tik bieži izdevies sajust tā jēgu. Badija Riča džezā es burtiski lidoju – jūtos lieliski un esmu teju gatavs ritmā plaukšķināt līdzi. Šī mūzika mani viegli paceļ uz sava viļņa un nēsā apkārt kā tādu sūdu. Man atliek tikai priecāties, cik nepiespiesti tas tiek darīts. Mjā, lai kā arī tas nebūtu, bet, klausoties Badija Riča orķestri, es jūtos vienkārši lieliski. Canned Heat - 1967 Canned Heat Precīzi nepateikšu, kas man ierādīja Canned Heat , bet, spriežot pēc mūzikas, tam vajadzētu būt Ainaram. Pasakaini brīvs un viegls blūza skanējums. Tas mani noved bezmaz vai līdz ekstāzei – man tādas lietas šausmīgi patīk. Canned Heat esot bijuši rokmūzikas sliktie puiši, bet kuri gan tādi nebija? Patiesībā mani šādi sīkumi neinte

Buckley, Jeff 1994 Grace Buckley, Tim 1969 Blue Afternoon Džefu – tāpat kā Timu, kas seko – es noskatīju no Klāsa 101 albumu grāmatas. Agrāk par tādiem man nekas nebija zināms. Vispār šī Klāsa grāmata mani ne tikai iepazīstināja ar daudziem jauniem (priekš manis) un interesantiem mūziķiem, bet arī atjaunoja manī interesi par mūziku tādā mērā, ka daži mani draugi to jau sauc par apmātību. Vispār jau arī pirms Klāsa 101 es no mūzikas nekur nebiju aizgājis. Vienīgi es koncentrējos uz tām lietām, kuras man dažādos vecumos bija jau reiz aizgājušas – es tās visas vācu atkal kopā, un centos izvērtēt pa jaunam. Klāsa grāmata mani pagrūda uz meklējumiem nezināmos ūdeņos ar neprognozējamu iznākumu. Var izklausīties banāli, bet tā mani ir padarījuse par pavisam citu cilvēku. Mūzika un blogošana ir kļuvušas man par galvenajām nodarbēm, atspiežot atpakaļ gan daudz citas izklaides, ar kurām gadu garumā esmu nopietni aizrāvies, gan arī liekot man pārvērtēt manas t.s. profesionālās nodarbošanās

Bill Fay 2012 - Life Is People Atceros, ka tas bija kolosāls laiks, kad bija ienācies labs strēķītis mierīgu un harmonisku dziesmu, un es no tām gatavoju kompilāciju. Man tās visas likās bezgala mīļas, un šis darbiņš man sagādāja patiesu prieku. Kad es sāku darināt shortlist , es ievēroju, ka teju pusei no dziesmām ir viena un tā pate mellbalta bildīte, kur kāds matains tips ir noliecies pār klavieri. Tas, protams, bija baigais obloms , jo mans mērķis ir veidot izlases ar visdažādākajiem izpildītājiem, stiliem vai pat laikmetiem, kurus vienotu viena ideja, nevis atšķaidīt kāda mākslinieka albumu ar pāris dziesmām no malas. Vienlaicīgi es sajutos baigi saintriģēts, kas tas ir par tipāžu, kuram gandrīz visas dziesmas kvalificējas. Tā es iepazinos ar Bilu Feju – par viņu bija rakstījis kāds interneta žurnāls, bet materiālu ģīmjgrāmatā piespēlējis Klāss, ja nemaldos. Es toreiz savācu 3-4 viņa albumus – tātad visus. Ar Life Is People man vēl palīdzēja Kristaps. Likās neticami, ka

Vajadzētu noklausīties savus esošos TOP 100 albumus pirms mēģināt šo sarakstu modificēt. Es tik sen neko no savām lietām neesmu dzirdējis, ja neskaita Led Zeppelin, ar kuriem, pateicoties vinila formātam, ir sanācis saskarties riktīgi daudz, ka sajūtos kā galīgais nabadziņš. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu klausījies, piemēram, Onkuli Tomu. Dienas beigās es jūtos ja ne tieši kā klaidonis, kuram “nav ne tēvijas, ne mājas; nevienas sirds, kas līdzi jūt” – tad vismaz kā galīgi nomaldījies bez cerībām reiz atkal būt laimīgs. Alexander Skip Spence 1969 – Oar Kā pirmo uzlieku Alexander Skip Spence 1969 – Oar. Baigais kaifs! Vispār es esmu ievērojis, ka dziesmas ar laiku paliek kā paziņas, bet vēlāk jau kā veci draugi. Uz jaunām lietām skatos aizdomu pilns, un reti kad viss liekās pieņemami. Patiesībā vissliktāk ir, ja kaut kas iepatīkas uzreiz. Tad ir baigais risks, ka drīz man tas apniks un sāks “orgāniski” riebties. Savukārt lietas, kas ilgi ir meklējušas ceļu uz saprašanu

Man ir ļoti grūti noformulēt savu attieksmi pret šo Ilfa un Petrova darbu – es vienkārši esmu ar to kopā izaudzis. Kādreiz sen, sen krievi uzņēma filmu, bet es kaut kāda iemesla dēļ uz kino negāju – laikam studija Mosfilm man tajā laikā neviesa nekādu uzticību, bet varbūt iemesls bija jāmeklē kur citur. Tā vietā es izlasīju grāmatu, kas man tā iepatikās, ka līdzīgi kā vēl pārīti supergabalu ( Šveiks , Trīs vīri laivā , Mana ģimene un citi zvēri ) katru gadu vismaz reizi pārlasīju – lai es varētu to brīvi citēt dažādās dzīves situācijās. Tad pienāca laiks arī filmai, kas man visumā patika. Aizsteidzoties lietām priekšā, pateikšu, ka man dikti nepatika Mironova/Papanova variants, kas iznāca daudzus gadus vēlāk. Tajā režisors bija mēģinājis padarīt smieklīgu Lielo Kombinatoru, kas pati par sevi, manuprāt, ir mission impossible – jāsmejas bija par padomijas laiku stulbumu. Pirmajā filmā šādu muļķību nebija, un tāpēc tā ir ar kārtu labāka. Jā, tas neskatoties uz to, ka pāris Mironovs/Pa

Cilvēks domā, bet Dievs dara. Biju nolēmis pievērsties klasiskajai mūzikai, bet šoreiz kaut kā tā lieta neaizgāja. Mocarta - Great Mass in C minor izrādījās vienīgā lieta, kas mani aizķēra. Bēthovens un Čaikovskis likās pārāk klasiski, vēl kādi tur citi pārāk sarežģīti, bet varbūt vienkārši pietrūka motivācijas. Tomēr atgriezties pie nesen kā atlasītajiem albumiem arī negribas – tiem drusku vajag pagulēt un nostāvēties. Tad es varēšu ķerties tiem klāt ar lielāku entuziasmu. Savējās izlasītes pa druskai klausos, bet arī tās liekās tādas nospēlētas – lai arī to kopgarums ir ap 3 diennaktīm vienlaidus mūzikas. Ko darīt, ja sajūties kā iedzīts stūrī? Tādās reizēs noder malciņš rūgts, tfu!, es gribēju teikt, ka tad var klausīties džezu. Un, kā parasti, gribas tieši hot jazz , jo tas man tomēr ir, ja ne tieši saprotamāks, tad, mazākais, neprasa īpašu iedziļināšanos. Kādreiz Padlatvijā bija tāds radio raidījums “Labam garastāvoklim”. Nu, tad es mēģinu uzsēsties uz šīs nots, un savā

Atkal viens etaps noiets – esmu savācis buntīti albumu no dažādu cilvēku TOP sarakstiem. Process bija garš un grūts – iznāca noklausīties bezgala daudz mūzikas – turklāt laba tiesa man bija grūti apgūstama, jo bija aizgūta no cilvēkiem, kuru vecums, gaume un dabīgās preferences bija visnotaļ atšķirīgas no manējām. Neiztika arī bez nevajadzīgiem ekscesiem – es neapdomīgi savus komentārus ievietoju ģīmjgrāmatā, un atradās cilvēki, kas šo manu vaļību ņēma ļaunā. Nu, man atliek tikai atvainoties cietušajiem, bet diemžēl <Undo> šeit nav iespējams – kas pateikts – tas pateikts. Pats es esmu laimīgs un apmierināts, jo tagad varu atgriezties pats pie savas mūzikas – pirms pāris dienām ielādēju savā debilajā tālrunī visas savas izlasītes, kuras esmu saploģijis vairāku gadu garumā un kuras es labu laiku neesmu klausījies. Tagad es to atkal daru, un es nevaru beigt priecāties, cik tās ir lieliskas. Nespēju pat noticēt, ka tās visas esmu veidojis pats. Viskolosālākais ir to daudzv