Dienasgrāmata

Pirmie metri vienmēr ir tie sāpīgākie. Šķiet, ka tevi lēnām sēdina uz mieta. Tomēr, jau apbraucot stūri, šī sajūta izzūd – pakaļa acīmredzot pielāgojas. Varbūt tomēr vajadzētu meklēt tās speciālās velo pļūtenes? Bet vai tas ko dos? Manam ričukam ir parasts, plats sēdeklis, bet velobikses ir domātas tam zirga orgānam līdzīgajam, ar kādu parasti brauc sportisti. Vēlāk izdomāšu – kad pirkšu ķiveri – es laiski nolemju, un pievēršos brauciena izbaudīšanai. Vispār tas ir baigais kaifs mīties uz darbu ar ričuku tik brīnišķīgā rītā kā šis. Pretvēja nekāda, saule spīd, bet neko karsts arī vēl nav; koki met patīkamu ēnu. Veloceliņš ir gluds, un es minu pedāļus nesteidzīgi – kurp gan man steigties? Es tāpat šeptē būšu kādas 15 minūtes pirms deviņiem, ko es nosacīti uzskatu par darba laika sākumu.   Sasniedzu pirmo lielāko “gājēju pārbrauktuvi”, un atvieglots pamanu, ka večuks pāri ielai ir iedomājies piespiest pogu, un tagad luksoforā ir iededzies zaļais. Droši rullēju pāri ielai, bet

Nu, bet labi, ka mums ir sievas. Tās neko negrib zināt par dzīves biedru ambīcijām, “klikšķiem”, “zaskokiem”, utt. Viņas vienkārši izbauda brīnumjauko vakaru Uģa vasaras mājā Ozolkalnos. Neievēro, kā vīriešu kārtas viesi cenšas izrādīties – re, cik es esmu kruts , kā es protu. Šajā kompānijā nedaudz dīvaina izskatās Inese, kas uzvedas līdzīgi kā stiprā dzimuma pārstāvji, bet vienlaicīgi it kā “ietur distanci” – Uģis un Sergejs taču ir viņas bijušie priekšnieki, bet Ēriks pašreizējais šefs. Man pašam ir grūti iesaistīties viņu sarunās, jo es, kā parasti pēdējā laikā, pie sevis nomokos ar veco, stulbo jautājumu no “Murkšķa dienas” - на что ты тратишь вечность? Šis ir jautājumus, ko es parasti adresēju sev, bet šādās dīvainās sanākšanās tikpat labi iedomājos, kā uz to atbildētu mani galda biedri. Ar Uģi ir puslīdz skaidrs – viņa darbīgā daba neļauj viņam sēdēt rokas klēpī salikušam. Viņš ir iesaistījies šajā Ozolkalnu projektā, kas, manuprāt, izdosies spīdoši. Uģa vienīgā prob

Gandrīz visas nopietnākās pārmaiņas manā dzīvē notiek skopuma dēļ. Tā pirms gadiem 20 es atmetu smēķēšanu. Izrēķināju, ka par to naudu es varu aizbraukt uz Alpiem un veselu nedēļu slēpot. Pēc tam atmest vairs nebija grūti. Tagad es esmu kļuvis par fanātisku zobu kopēju. Arī skopuma dēļ, jo protēzists maksā ellīgi dārgi. Kopšanai izmantoju visādus palīglīdzekļus - diegu, bakstīkļus, īpašas un parastas zobu sukas. Un tā es rītos un vakaros ņemos ne pa jokam. Cits padomātu – vai nav par vēlu dzert Boržomi? Īstu zobu skaits man ir niecīgs, bet tādu, kuriem nav izņemts nervs – neviena. Dabā gan to ir pagrūti pamanīt, jo es kādreiz uz smalkās profesores jautājumu (viņa man čiņīja zobus) pateicu, ka vēlos lai porcelāna kronīši būtu pēc iespējas tumšākā krāsā. Tas izsauca plašāku diskusiju, bet, tā kā es piedraudēju, ka nemaksāšu par koši baltiem zobiem, tad stomatoloģiskajam stāfam nācās padoties. Rezultātā neviena pērkama sieviete nevar pateikt, ka zobi man nav paša. Kad

Šodien beidzot noskaidroju, ka esmu 3. šķiras rakstnieks. Un tas vēl ir labi, jo vēl jau ir arī pārējie – tie, kuru darbi ir noraidīti. Kas tad īsti ir 3. šķira? Tādi, kuriem izsaka pateicību par cenšanos, un tikai. Ja turpināsi baigi centsties, tad varbūt tavu darbu pat beigās pieņems. Bet šobrīd – ja daudz muldēsi žūrijai pretī, tad tev atgādinās, ka tevis rakstītais ir banalitāte. Lai gan varbūt vēl apvainojošāka ir piezīme, ka tavu darbu vienkārši neatceras. Tas nozīmē, ka tā tiešām arī ir banalitāte. Es nezinu kāpēc, bet Latvijas Mediju organizētais konkurss man liekas kaitinošs. Vienkārt, jau “īsto rakstnieku” – tie, kuri ir žūrijā, aizbildinošā laipnība. Tad vēl šī kompānija, kas pārsvarā sastāv no pašapmierinātām kundzītēm, kas plūc uzvarētāja laurus jau ne pirmo gadu. Varbūt viņas tiešām ir ģeniālas rakstnieces, bet es nespēju pat sadūšoties izlasīt viņu darbus? Loceklis viņu zina. Man šķiet, ka latviešu literatūrā vispār ir ārkārtīgi maz darbu, kas mani spēj aizraut. J