Are You Going With Me? – Pat Metheny Group

Es nemāku stilīgi ģērbties. Tagad pat – uz Peta Metenija koncertu Kongresa Namā ir sanākuši smalki sapucējušies ļauži, bet es esu ieradies prastā T-kreklā un džinsās (man likās, ka zālē būs karsts), un tagad jūtos gandrīz vai kā nepiederošs elements. Tas man sāk atgādināt kāda kino festivāla apmeklējumu šajā pašā Kongresa Namā pirms daudziem gadiem. Kā šodien atceros, ka toreiz smalkie kinomīļi gandrīz visi kā viens bija satērpušies mellās drānās, acīmredzot tā pasvītrojot savu nopietno attieksmi pret šo pasākumu. Es, domādams, ka esu vienkārši atnācis uz kino, vienīgais visā pūlī biju oranži zilā „trofejas” jakā ar kaut kādu uzrakstu par motosportu un lubrikantiem, t.i. mašīneļļām pāri mugurai. Jā, vēl es nedaudz atšķīros no pārējiem, ka uz izvāžamā galdiņa iepretī savai vietai novietoju trīs pudeles alus, kuras, filmai ejot, lēnām izņēmu. Popkorna gan man nebija – tātad nevienam nebija pamata vilkt ārā pistoli un šaut uz mani. Vispār tad jau neviens vēl nezināju, ka tā mēdz notikt.

Tagad, ja neskaita vizuāli nepiemēroto apģērbu, nekā tāda nava. Sēžu un gaidu Jēzus, t.i., Metenija parādīšanos. No sākuma uz skatuves slavenais ģitārists iznāk viens pats, un sāk spēlēt uz dīvaini dizainētas ģitāras. Es gan tai uzreiz nepievēršu pienācīgu uzmanību, jo mani ārkārtīgi pārsteidz mākslinieka apmatojums. Salīdzinājumā ar viņu, piemēram, Braiena Meja galva ir gluda kā tādam skolas puikam. Aiz bagātīgajām matu cirtām meistara sejas augšdaļu nav iespējams tā īsti saskatīt. Muti gan redzēt var – tā visu laiku smaida.

Jā, ģitāra ir īpaša ar to, ka uz tās ir nostiepti vēl kādi divi vai trīs stīgu komplekti bez ierastā. Mākslinieks spēlē uz tiem visiem, un skaņa man liekas tāda austrumnieciska vai arābiska. Es nevaru apgalvot, ka man tā dikti patiku vai arī – tieši otrādi – nepatiktu. Drīzāk tā nekādu iespaidu neatstāj. Varbūt, ka tas arī tāpēc, ka paralēli sāku ķīvēties ar kaimiņos sēdošo puisi, kurš, pēc visa spriežot, ir kaislīgs fotoamatieris. Viņš nepārtraukti knipsē skatuvi ar savu mobilo tālruni, pie kam izmantojot zibspuldzi. Beigās es neizturu, un uzaicinu viņu beigt muļķoties. Puisis, kurš acīmredzot ir kāds ārzemnieks, mani nesaprot, bet tomēr man kaut kā izdodas nogādāt viņam līdz centriem, ka publika šeit ir saradusies klausīties mūziku, un viņš visiem traucē.

Jā, pa to laiku uz skatuves ir saradušies vēl vairāki muzikanti – saksofonists, basists un bunģieris. Jaunieši spēlē džezu. Jau pēc pirmā kopistiski atskaņotā gabala Ingrīda man pačukst ausī, ka saksofons ir labāks par ģitāru. Jā, tā ir balta patiesība. Vispār vēlāk koncerta gaitā bez trīs saksofoniem, tas vecis vēl spēlē arī flautu un akustisko ģitāru. Man viņš liekās interesantākais tipāžs uz skatuves. Basists ir tradicionālists – spēlē kontrabasu, t.i., izņemot vienu gabalu, kur skanēja garāka solo partija uz basenes. Tad grupai piebiedrojas vēl taustiņnieks, kas vienā dziesmā – acīm redzot dažādības dēļ – spēlē arī trompeti.  Viņš visu skatuvi ir piekrāmējis ar dīvainiem štruntiem – visādiem perkašeniem, kuri skan akustiski, bet manipulēti tiek elektriski.

Pats Metenijs spēlē trīs dažādas ģitāras. Interesantākā no tām skan kā tenorsaksofons – dīvaini sacenšoties ar oriģinālā instrumenta skaņu. Otra ir tāda kā pusakustiskā puselektriskā, bet trešā – akustiskā, kas bija novietota uz īpatnēja statīva, lai vienas dziesmas laikā Metenijs varētu spēlēt abās manierēs.

Ko lai saka? Visi spēlē ļoti profesionāli, bet tā tomēr nav mana mūzikas pasaule. Es biju sacerējies, ka dabūšu dzirdēt vairāk Metenija akustisko ģitāru, bet tikai uz piedevām viens gabals tiek izpildīts šādā stilā. Šī iemeslu dēļ par koncertu teikšu – nu tā, ne pārāk. Īstenajiem džeza mīlētājiem visticamāk grupas uzstāšanās sagādāja milzu baudu – spriežot pēc aplausiem, bet man patika tikai atsevišķas vietas un lietas. Dīvaini, ka viens gabals man likās pārāk sīrupains un gluds, kamēr daudzi citi šķita pārāk nepieradināti. Acīmredzot mana gaume dzīvo kaut kādā šaurā intervālā pa vidu – vai arī kādā citā, paralēlā pasaulē. Īsāk sakot, šis nebija mans vakars.