Guilty – Nazareth

How come I'm never gonna do

What I'm supposed to do

Seems like everything I do

Never turns out right

Kauns rakstīt visādas muļķības, un iedomāties, ka tas ir kaut kas foršs. Savādāk sanāk gluži kā 12 krēslos – tur kāds kaunējās un zaga. Un, jo vairāk zaga, jo vairāk kaunējās. Nezagt viņš vienkārši nespēja, tāpēc visu laiku kaunējās. Ar man ir tieši tāpat. Uznāk garš laiks, un es rakstu visādas glupības. Tajā mirklī es jūtos lieliski. Man pat liekas, ka es daru kaut ko nozīmīgu. Arī rakstītais nemaz tik stulbs un muļķīgs no pirmā acu uzmetiena neliekas. Niez nagi publicēt to internātā, un vēl padot linku ģīmjgrāmatā – lai cilvēki lasa un priecājās. Es, lūk, nebūt neesmu tāds suņa loceklis, kā var padomāt. Esmu sarakstījis asprātīgu, interesantu... nu labi, nemaz ne tik interesantu un katrā ziņā ne asprātīgu, bet tomēr lasāmu gabaliņu. 

Tad apķeries – velns, es atkal savā neprātā esmu iemaucis kaut ko savā blogā. Sāc lasīt, un meties glābt, kas vēl glābjams. Neveikli izteicieni, vārdu atkārtojumi, komati trūkst, kur tiem ir jābūt, toties parādījušies visdīvainākās vietās, kur tie ir lieki – vienkārši smieklīgi. Izlaboju. Liekas, ka viss vēl ir gluži ciešami. Tomēr paiet laiciņš, un ziņkāres dzīts vēlreiz pārlasu, ko esmu tur sarakstījis. Ak Dievs – vienkārši kaut kāds žopecs! Kā gan man varēja ienākt prātā kaut ko tādu saploģīt? Kauns...

Ja jau viss ir tik slikti, tad kāpēc nepārstāt šo nodarbi? Nav tik vienkārši. Pārnāku mājās no darba nočakarēts. Iedzeru kaut ko. Grāmatu lasīt man ir slinkums. TV garlaiko. Ko lai pasāku? Un, lūk, es jau atkal stročīju jaunu stāstiņu – vēl dumjāku par iepriekšējo. Kāpēc? Vispār atbildēt uz šo jautājumu nav pārlieku grūti. Nesabiedriskam cilvēkam, kurš nespēj būt asprātīgs vai runātīgs sabiedrībā, arī kaut kādā brīdī var sagribēties paspīdēt ar savām gudrībām un asprātībām. Un kur gan var būt vēl labāka vieta par kompi? Raksti, ko gribi. Katru teikumu, ja īpaši sagribas, var muļļāt un pārmuļļāt, cik vien tas ienāk prātā.  Tā, lai skaidrā prātā to pārlasot, vēmiens nāktu.

Normālos apstākļos cilvēks varētu iet pie miskastēm nošauties, bet ne man šaujamā, ne drosmes. Labāk paņemu kompi, atveru Wordu, un sāku kaut ko stročīt. No sākuma bikli, kā nezinot kurp doties, bet pamazām iekaistot, vārdi kā lavīna veļas man pāri – es pat nespēju tos visus pierakstīt. Tajā brīdī es jūtos laimīgs. Rakstu tikai pats priekš sevis – nevienam šo nerādīšu. Tomēr tad sagribas, lai vēl kāds to izlasa – varbūt, ka nemaz nav tik briesmīgi? Uz mirkli esi gatavs tam pat noticēt. Un atkal sākas viss no gala.