Sit on My Face – Monty Python

Sit on my face and tell me that you love me

I'll sit on your face and tell you I love you too

Man ir atkarība no Ģīmjgrāmatas. Varbūt arī vēl no šā un tā, bet patlaban visvairāk apzinos tieši šo. Katru dienu pavadu pāris stundu lasot, atbildot, komentējot. Ne jau vienlaidus, saprotams. Pieslēdzos FB visdažādākajos veidos visas dienas garumā. Sākot ar savu debilo telefonu un beidzot ar mājas datoru.

Ģīmjgrāmatā man ir izdevies atrast daudz jaunu draugu. Tas ir baigi labi, lai arī lielāko daļu no viņiem es dabā nekad neesmu redzējis, bet kāda tam nozīme? Teksti, komenti un linki veļas iekšā viens pēc otra. Spēj tik lasīt. Grebenščikovs kādā dziesmā dzied Я не хочу ходить строем, хочу ходить один. Nolēmu pamēģināt vienu nedēļu nodzīvot bez FB. Sākot ar šodienu. Redzēs, kas no tā iznāks.

1. diena.

Pagaidām viss labi, ja neskaita, ka no rīta divreiz automātiski nospiedu uz Ģīmjgrāmatas ikonas, bet pēc tam panikā metos vērt to logu atkal ciet. Pēcpusdienā garākā sapulcē pirksti paši neapzināti uz mobilā izvēlējās FB – ieradums odnako. Cērtu to tūlīt ciet - pagaidām turos kā vīrs. Tagad, kad var teikt, ka день продержался, atliek tikai ночь простоять. Drošības labad aizvācu FB lapas izvēli no pārlūka.

2. diena.

Diena sākas dīvaini. Izlasu Kristofa Žinistī rakstiņu, kas pārpublicēts Delfos – Esam pazemīgi sociālās revolūcijas dalībnieki. Nu, vajag tā sagadīties, ka tas ir tieši par tēmu, ka nodarbina manu prātu – par sociālajiem medijiem. Es pie tādiem , saprotams, pieskaitu arī Ģīmjgrāmatu. Tur ir izteikta šāda doma: „...cilvēki nepārtraukti savā starpā būs digitāli savienojušies (un viņi par to neuztrauksies), visas dzīvošanai nepieciešamās pamatierīces būs savā starpā saistītas, uzlabotā realitāte piedāvās plašu jauno iespēju klāstu (un komunikācija norisināsies pa jauniem kanāliem).” Iznāk, ka mans eksperiments pavadīt nedēļu ārpus Ģīmjgrāmatas, patiesībā ir tāds nedaudz infantils un pat smieklīgs, jo nākotnē mēs visi būsim džigitāli (digitāli) savienojušies – par to nav jāuztraucas – tā ir tikai „uzlabotā realitāte”. Dīvaini. Es vienmēr biju domājis, ka realitāte ir tas, kas ir, bet kā nav, tā nav - kā esot mīlējis teikt „Vadonis” (atļaušos šo slavenāko latviešu diktatoru likt pēdiņās).

Tālāk vēl trakāk: „Par greznību tiks uzskatīta pieredze būt šķirtam no kopējās sabiedrības socializēšanas.” Iznāk, ka mana bērnišķīgā atturēšanās no Ģīmjgrāmatas ir greznība? Negaidot nāk prātā skolas laiks, kad es, nespēdams atrast draugus, bieži biju vientuļš. Varbūt tā arī bija greznība? Mani gan uzskatīja par iedomīgu, lai gan es tajā laikā tikai daudz domāju. To nevajadzētu jaukt ar iedomību. Es vienkārši mēģināju noformulēt savu attieksmi pret lietām.

Tā aizdomājies par smalko rakstu, es tīri automātiski nošārēju linku Ģīmjgrāmatā pirms paspēju apjēgt, ko daru. Vai es būtu izgāzies? Nē, drīzāk tomēr nē, jo es neiegāju FB, un neieelpoju digitālās pasaules uzlabotās realitātes gaisu. Turos ārpus tā.

3. diena.

Tā pagāja nemanot. Šausmīgi daudz darba, vieni vienīgi uztraukumi – kāda vēl tur Ģīmjgrāmata? Vakarā basketbola sezonas slēgšana – paldies Dievam, bez traumām. Tad pēdējais posiģelkins pie alus kausa pēc spēles. Vai tas ir prātīgi 55 gadus vecumā ar 20kg lieko svaru skraidīt pa laukumu? Smags jautājums. Es jau arī paskraidīt tā īsti nespēju. Lāčoju kā tāds sumo cīnītājs no viena groza pie otra. Nelaime tā, ka basketbola laukumā – gluži kā bērnībā – es jūtos laimīgs. Vēl viena atkarība.

Debilajā telefonā rādās trīs „lauznīši”, kā es saucu sarkanās brīdinājuma zīmes, ka FB pāris aktivitāšu adresētas man. Šausmīgi intriģē, kas tur varētu būt. Visticamāk mani tuvie Ģīmjgrāmatas draugi (kāds no manas ģimenes) ir ielikuši kādu ziņu, kas man atspoguļojas ekrānā. Meita jau labu laiku par mani un manu kundzi apņirdz, ka vecākiem iemīļotākais komunikāciju veids ir FB – viens raksta komentārus, bet otrs zviedz un spiež Like. Sēžot vienā istabā. XXI gds. odnako.

4. diena.

Jēzus esot pavadījis 40 dienas vientulībā tuksnesī pirms sava mūža uzdevuma veikšanas. Jādomā, ka ar 4 dienām bez Ģīmjgrāmatas, varētu būt arī par maz, lai sabriestu kam lielākam. Tomēr nevaru nepamanīt, ka domu paturēšana sevī komunikāciju trūkuma dēļ, modina cilvēku vairāk lauzīt galvu, kas var rezultēties kaut kamā – protams atkarībā no personības (t.i. uz mani tas īsti neattiecas). Robinsona Kruzo dzīvais prototips gan esot sajucis prātā pēc pāris vienatnē pavadītiem gadiem. Socializēšanās acīmredzot ir tāds kā drošības ventilis, kas neļauj cilvēkam nojūgties. Spēja paveikt kaut ko nozīmīgu jau arī ir sava veida kroplība. Tas varbūt izskaidro, ka ģēniji nemēdz būt sabiedriski cilvēki. Es, saprotams, nepretendēju būt par gara milzi, bet pats fakts, ka sāku spriedelēt par šādām dīvainām tēmām, ir ievērības cienīga lieta pate par sevi.

Lai gan to tikpat labi var izskaidrot ar pārpūli darbā. Esmu nonācis tādā dvēseles stāvoklī, kad pat sapņos mēģinu cilvēkus pārliecināt par sava viedokļa pareizību, t.i. lai tie slēgtu līgumu ar mani. Pamostos noguris un nomocījies. Bet agrāk taču ir bijuši arī sapņi-ceļojums vai pat sapņi-kinofilma! Cik gan zemu esmu kritis! Kā lai cilvēks attīra smadzeni no visa liekā? Varbūt piedzerties?

5. diena.

Cik dienās Dievs radīja pasauli? Septiņās? Bet mums taču ir piecu dienu darba nedēļa! I’m back.