Dienasgrāmata

Cilvēki lēnām, it kā negribīgi vācas uz koncertu. Vidējais vecums ir tradicionālais 50+. Kā jau parasti Rodžera koncertos (es tā varu teikt, jo šis man ir jau otrais pēc skaita), daudziem mugurā ir dažādu laiku Votersa un Pink Floyd T-kreklu. Cilvēki sasveicinās, sasaucās un stāsta pirms cik gadiem un kādos apstākļos T-krekls iegūts. Kad tas dažiem apnīk, viņi viens otru sāk apsaukāt par mārketinga upuriem. Fonā skaļruņos ik pa brīžam ieskanas kaiju ķērcieni, un skan kaut kāda dīvaina dziesmiņa, ko es savā prātiņā nodēvēju par indiešu – lai gan, iespējams, kļūdos. Kaut kādā psiholoģiskā brīdī, kad koncertam it kā būtu jāsākas, uz ekrāna aiz skatuves sāk demonstrēt filmu ar salīdzinoši vienmuļu sižetu – jūras krastā sēž sieviete ar muguru pret mums un skatās uz jūru. Tā viņa skatās labu brīdi – minūtes piecpadsmit, bet tad es ievēroju, ka, vai nu tuvojas negaiss, vai arī kāda cita dabas kataklizma – viena debess mala ekrānā iekrāsojas sārtos toņos. Necik ilgi, drīz visa tā ir sar

There is a house in New Orleans... Kad šo sāk spēlēt, dejot iet visi. Vienīgi lesbiešu pāris, kas ir atraktīvākās un kustīgākās uz dejas grīdas, izvēlas pasēdēt malā. Pārējie, gluži kā veci kara zirgi, dzirdot kaujas tauri, kas sauc ierindā, nevar palikt malā. Tieši tāpat kā pirms gadiem piecdesmit. Ir tikai viena atšķirība – toreiz mēs bijām jauni, bet tagad – bariņš sagrabējušu “penžu” (vai "počķī"), no kuriem tikai retais spēj turēt līniju – valkā izrakstītus kreklus à la Elviss Preslijs labākajos gados un sirmu bizi pāri mugurai. Vairākums nevienlīdzīgo cīņu ar vecumu ir jau uzdevuši – mums ir pliki pauri, resni vēderi un stīvas pakaļkājas. Tomēr, kad atskan Be bop a lula , vai kaut kas tikpat intelektuāls, mēs visi dejojam. Pamanu, ka no saimniecības telpām mums ir pievienojušās divas virtuves darbinieces – arī tās gora pakaļas mūzikai līdzi. Mēs viņām pamājam sveicienu, bet viņas, redzot, ka ir pamanītas, samulsušas smaida. Ingrīda saka, ka dejas ir veco ļau

Vakar gadījās klausīties kādu lekciju, kur kāds onkulītis stāstīja, ka sapņus vajagot pārvērst par mērķiem; tad tas pārvērtīšot mūsu dzīves. Es sliecos viņam daļēji piekrist – ja mēs sagandēsim savus sapņus, pārvēršot tos par mērķiem, tad tas, protams, pārvērtīs mūsu dzīves. Par ko tieši – grūti tā uzreiz pateikt. Visticamāk, ka par elli. Mēs kļūsim par kombinētiem paranoiķiem-šizofrēniķiem, un dzīve būs pārvērtusies par bezjēdzīgu skrējienu vāveres ritenī. Šodien vēl ne, bet jau rīt, lūk, es būšu laimīgs, jo būšu sasniedzis iedomātu mērķi. Tomēr, kad būsi tur, nekādas laimes vēl neatradīsi. Izrādīsies, ka tā slēpjas aiz nākamā pakalna, vienmēr aiz nākamā. Vienlaicīgi tevi piemeklēs paranoiskas bailes, jo liksies, ka kāds tavu laimi grib nozagt, aizsteidzoties priekšā. Jā, tas tevi nepārprotami pārvērtīs, bet ne jau tajā labākajā veidā. Varbūt labāk nesteigties un apdomāt labi, kas tad ir tas, pēc kā tu tiecies, un saprast, vai laime patiesībā nav kaut kur tepat blakus – pavisam

-          Elba, mana meitiņa, - tā mēs esam pieraduši teikt. Man vienmēr bija gribējies vilku sugas suni. Pareizāk gan būtu teikt Austrumeiropas vai   vācu aitas sugas suni. Mans pirmais suns bija melns vilks – Nella. Mums viņš bija, kopš es sevi atceros. Vēlāk, kad es jau biju tīnis, mums bija Reta – ar šo suneni es gāju suņu skolā. Ārkārtīgi gudrs vilks, vienkārši apbrīnojami gudrs. Tad man bija divi kolliji – Rupis un Dēzija, jo valdīja uzskats, ka šīs sugas suņi labāk sadzīvo ar maziem bērniem. Bet, kad tie bija jau paaugušies, un bez suņa dzīvot es nespēju, mums parādījās Elba, vācu aitas sugas suns. Elbu noskatīja Lāsma un Dace – manas meitas. Kad pārvedām viņu mājās, Elba labu brīdi skuma pēc savas mammas, bet drīz vien viņa pie mums pierada un iemīlēja mūs. Dace sākumā iedomājās, ka šis pirmām kārtām būs viņas suns – Elba gulēja ar viņu vienā gultā, Dace radināja viņu nokārtoties pagalmā – vispār tas bija tā kā viņas kucēns. Vienīgi es sapratu, ka vilks ātri vien sa