Dienasgrāmata

Dažkārt (ļoti reti) pie manis mājās sarodas ciemiņi. Nereti viņi ir mūzikas gardēži, un tāpēc es nopietni lauzu galvu, kā sastādīt vakara “plejlisti” tā, lai ciemiņi būtu laimīgi. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī varētu likties. Ir jāatceras, kāda mūzikas kuram ir tabu, tad jāmēģina novērtēt, cik ātri vīns viesiem sakāps bēniņos, un viņi sāks prasīt pēc kā vienkāršāka, pēc kaut kā tāda, kas pats par sevi varbūt nekas izcils nava, bet par tādu ir kļuvis ļaužu atmiņās. Vienkāršāk izsakoties, ir jāspēj uzminēt, kurā psiholoģiskā brīdī publika pieprasīs Slade Alive . Es, protams, labi apzinos, ka šādi mēģinājumi prognozēt publikas nepastāvīgo gaumi ir jau iepriekš lemti neveiksmei. Daudz jēdzīgāk rīkojas, piemēram, Klāss, kurš liek plati pēc plates un tad skatās, kādā virzienā vakara gaitā sāk dreifēt ciemiņu uztvere un prātiņš. Es tomēr palieku pie “plejlistēm”. Lieta tāda, ka man patīk sastādīt šādas listes, kas parasti ir manis agrāk veidotu kompilāciju apvienojums. T

“Kādreiz krieviem bija tāds raidījums Smieklu lokā. Tā vadītājs mēdza sacerēt sarkastiskas epigrammas par tā dalībniekiem. Reiz pēc Josifa Kobzona uzstāšanās viņš pateica: „Kak ņe vozmožno ostanovtj beguščevo bizona, tak ņe vozmožno ostanovitj pojuščevo Kobzona”. Sinatra man vienmēr ir licies kā Amerikas Kobzons. In The Wee Small Hours gan ir uz liriskas nots. Liekas, ka es jau agrāk esmu te izplatījies, ka šāds holivudisks sīrups man orgāniski riebjas.” – tā es spriedu tieši pirms pieciem gadiem, kad ķidāju Klāsa 101 albumus. Šodien klausos to atkal. Kas ir mainījies? Pieaugusi ir mana neiecietība. Mūzika ir tāda pati, kādu to atceros – sīrupsalda, nemaņā garlaicīga, visa tikai un vienīgi apnicīgajā Holivudas manierē, kas patiesā džeza cienītājā iedveš šausmas. Nekādu krāsu, kolorīta, pipariņa vai interesantu nianšu. Viss ir kā nopulēts ar “nullīti”.  Sinatras mūziku noteikti varētu izmantot, lai psiholoģiski apstrādātu ienaidnieka spiegus. Otrajā klausīšanās stundā viņi sāktu l

Droši dodamies iekšā pie ministra. Tur priekšā ir jau pulka pazīstamu ļaužu – redzu, kā Anita ar Gorgonas Medūzas cienīgu skatienu nopēta mūs, arī Ivonna snaikstās no sava kakta – izskatās, ka publika ir manāmi saviļņojusies.  Sandis, diplomātiski veikls kā vienmēr, ātri mūs stāda priekšā Ministram. Es esmu noņēmis savu spožo cilindru, bet ar visu to Ministrs, kas ar visiem ir sasveicinājies salīdzinoši pavirši, vērīgi ieskatās man acīs. Sajūtu dīvainu nemieru, jo Ministra seja liekas pazīstama, bet nespēju atcerēties kādā sakarā. Liekas, ka arī viņš pārdzīvo ko līdzīgu. “Manuprāt, mēs jau esam agrāk tikušies” – es izmetu, cerot, ka Ministrs palīdzēs man atcerēties, bet šis to nedara, un es dodos uz man paredzēto vietu. Ministrs ieņem savu vietu aiz lielā rakstāmgalda. Sāku pētīt apspriedes dalībniekus. Uzkrītoši, ka “IT banda”, t.i., visu vērā ņemamo firmu pārstāvji ir gandrīz pilnā skaitā, kamēr no Pasūtītāja puses Ministrs ir viens pats. Kā viņš spēs tikt ar mums visiem galā?

Labu laiku atpakaļ – pirms gadiem četriem – Klāss, Ainars un es joka pēc te ģīmjgrāmatā sastādījām 70to gadu dziesmiņu topu. Tobrīd es aizrāvos ar kontrastiem, t.i., man mīļākā lieta bija veidot kompilācijas, kurās bija visdažādākās lietas – roks, pops, džezs, jā, pat klasiskā mūzika. Angļi, amerikāņi, francūži, krievi un par goda lietu es uzskatīju, ka jābūt mazākais arī kādam latvietim. Galvenais, lai tas viss būtu par kādu noteiktu tēmu – ideju vai noskaņu. Es biju taisni pārsteigts, cik pretrunīgas lietas dažkārt izdevās dabūt kopā tā, lai gabali viens ar otru “nekaujas”. Tas gan prasīja uzmanīgu klausīšanos un milzīgu ņemšanos, bet tobrīd man tas sagādāja prieku – biju apskurbis no mūzikas pieejamības Tīmeklī. Nu, lūk, tad es arī mēģināju salikt vienā manas, Ainara un Klāsa izvēlētās dziesmas – no ABBA līdz Pink Floyd. Visvairāk mani mulsināja kāda Ainara atlasīta dziesmiņa – God Save the Queen, kas man pat nelikās īsta dziesma, bet gan lēna izskaņa pēc Bohēmiskās Rapsodijas

Ir brīži, kad cilvēkam dzīvē iestājas identitātes krīze. Es, protams, atbilstoši savam vecumam, esmu rokenrola cilvēks, kas reizēm gaužas, cik grūta ir dzīve disko pasaulē. Lai gan patiesībā jau sen kā ar mani ir noticis tas, ko krievi sauc par “сдвиг по фазе” – esmu bezcerīgi nogājis no ceļa un tā vietā, lai klausītos kaut vai to pašu CCR, es baudu džezu. Tas, protams, nenozīmē, ka roks man ir miris – es vienkārši nespēju pārāk ilgi ganīties vienās mūzikas dimensijās – man visu laiku gribas iepazīt ko jaunu. Tā es blandos kā Dieva nepieņemts. “Augsto džezu”, kas manīs acīs ir, piemēram, Love Supreme es nesaprotu – es klausos vienkāršāku mūziku, pieņemot, ka tā īstā saprašana mani vēl sasniegs, un tad es spēšu baudīt arī Koltreinu. Pagaidām iztieku ar to, kas ir – sākot ar 20to regtaimiem un beidzot ar mūsdienīgu džezu, ja vien tas man liekas gana melodisks. Galu galā man ir izkristalizējies ducis albumu, ko klausos vislabprātāk. Ja kāds te atrod arī sev ko noderīgu – būšu pr

Man nepatīk sēņot kopā ar sievasmāti divi iemeslu dēļ. Viņai piemīt tāds nelāgs paradums vilkties cilvēkam no aizmugures, un, kad izdodas uziet iepriekšējā sēņotāja nepamanītu sēni, skaļi gavilēt un smieties. Vēlāk, protams, tas vēl tiek atstāstīts visiem, kas ir gatavi klausīties. Reiz es pastrādāju nelietību. Ne bez ļauna nolūka gāju sievasmātei no pakaļpuses, un, jā, man laimējās. Baravika! Skaistāka par skaistu. Es laidu vaļā lielo zviedzienu, cerēdams, ka arī mana radiniece smiesies – līdzīgi kā viņa pati pretējā situācijā. Nez kāpēc sievasmāte garām palaistajā baravikā neko komisku nesaskatīja. Viņa izskatījās nepatīkami pārsteigta par manu uzvedību. Otra lieta, kāpēc sēņot kopā ar sievasmāti var nebūt forši, vairs nav aktuāla. Kādreiz, kad viņa organizēja šo nodarbi, tad gan. Tas izpaudās tā, ka sēņošanas vietā mēs auļojām no vienas “točkas” uz nākamo. Tikko sēnes bija nogrieztas, redzu, ka sievasmāte jau rēķina azimutu uz nākamo. Pārvietošanās starp “točkām” bija tik

Vidzemē Plānojot atvaļinājumu, ievēroju, ka šogad esmu izmantojis tikai divas no brīvajām dienām, un tagad man tā kā derētu paņemt pāris nedēļu, ja nevēlos tās zaudēt. Atvaļinājums Latvijā rudenī? Kas gan var būt labāks par šo! Šogad visa vasara aizlijusi, zivis neķeras, un sēņu nav nemaz (vai tad gailenes ir sēnes?). Bet es ņemu atvaļinājumu rudenī. Gudroju, kādas šīs divas nedēļas varētu būt. Laiks būs draņķīgs, un zives neķersies, vai arī laiks būs draņķīgs, bet tomēr izdosies izvilkt kādu zivtiņu. Pirmo nedēļu plānoju pavadīt pie Stirnezera – tas ir netālu no Ērgļiem. Laiks pagaidām ir saulains, bet zives aplam negrib ķerties – sanāk laiks foršs, bet zivju nav – šāda kombinācija man nebija ienākusi prātā. Nu, ja reiz neķeras, nolemjam “spiest uz sēnēm”. Vienīgi, ka negribas tās mūžīgās gailenes – mūsu sapnis ir baravikas un “āpšu kundziņi”. Apbruņojušies ar groziem un dunčiem dodamies meža virzienā. Iznāk iet garām Pārslas (pie kuras mēs paliekam) beku vietai, bet tur ne

 Visu nedēļu es ar nepacietību gaidu pienākam nogali – tad gan es atpūtīšos, varbūt pat paveikšu ko foršu, īsāk sakot, esmu sacerējies. Brīvdienas rītu es iedomājos tā – paņemšu kādu krutu vinila plati un noklausīšos to šajā old school manierē. Varbūt uzlikšu tā ar skaņu, jo, lai gan mana mūzikas kaste ir salīdzinoši jaudīga, skaļāk par 5-10% jaudas darbdienās nedrīkstu lietot – ir jāciena līdzcilvēki. Turklāt man ir slinkums nēsāties un mainīt plates – tāpēc ikdienā parasti klausos failus. Mana ikdiena ir austiņas un Zaļais Punkts (Spotify) naktīs. Protams, kad brīvdienas ir pienākušas, mani sagaida vilšanās. Es gan uzlieku plati, un, paņēmis kompi klēpī, lūkoju ko rakstīt, bet tad man tiek aizrādīts, ka šodien visi grib pagulēt ilgāk – lai es pagriežu klusāk. Aizveru visas durvis, pagriežu klusāk, un mēģinu atjaunot noskaņojumu. Tas nenākas viegli, jo izrādās, ka es neesmu vienīgais, kas gaida nogali un ir kaldinājuši plānus šim mirklim. Tiek izvilkts putekļsūcējs – mums ir t

“ Каждый своих предков знает. Мои были человеками ” – tā vienā teikumā pops noairēja komjauniešu garo stāstu par cilvēka izcelšanos un darvinismu. Man šis ienāca prātā, kad pēc uzņemšanas oktobrēnos učene mūs nolamāja Ļeņina mazbērniem. Man tūlīt bija visas spuras gaisā, jo savus vecvecākus ļoti mīlēju, un ideju viņiem piepulcināt vēl kādu uzskatīju par absurdu. Pāris gadu pēc oktobrēniem mūs tāpat visus ieskaitīja pionieros. Tas jau bija krietni nepatīkamāk, jo ap kaklu bija jāvalkā sarkana lupata. Tā dikti traucēja – kaujoties mūžīgi kāds noplēsa tai stūri, vai arī es pats “aiz nav ko darīt” to noķēzīju ar lodeni, rakstot visādas muļķības. Īsāk sakot, pioniera kaklauts bija reti stulbs izdomājums. Pēc tam sekoja komjaunatne. Šeit viss bija citādāk nekā oktobrēnos un pionieros – pie iestāšanās vajadzēja saņemt rekomendāciju un mācīties statūtus. Rekomendāciju visiem deva učene – viņa bija skolas partijas organizācijas sekretāre. Tā kā es ar viņu biju pamatīgi sadirsies, tad

Šaurā, trauslā līnija, kas spītību atdala no stulbuma. Lai gan – ej nu sazini, vai tā ir tieši spītība. Varbūt pie visa ir vainīgs kompis. Lieta tāda, ka man periodiski uznāk vēlme paveikt ko nejēdzīgu un nevienam nevajadzīgu. Piemēram, noklausīties 1001 albumu, kuru saraksts ir publicēts kādā grāmatā, ko, nekā ļauna nenojaušot, pirms cik tur gadiem man iedāvināja mani tuvākie radinieki, t.i., ģimene. 50tie, 60tie un 70tie aizgāja salīdzinoši mīksti. Grūtības parādījās, pētot 80tos. Cita starpā, aktuālajai mūzikai es pārstāju sekot 70to vidū, jo nespēju sagremot ne pankroku, ne disko, kas ap to laiku parādījās. Tāpēc lielākā daļa mūzikas no 80tajiem un vēlāk arī 90tajiem man ir gluži sveša, jo mana muzikālā gaume tā vietā, lai attīstītos un sekotu laikam, tikai un vienīgi kāpās atsprākleniski laikā. Jā, bet mana spītība, vai arī apstāklis, kas visi 1001 albumu ir jau savākti kompī, prasa, lai es turpinātu šo ērkšķaino ceļu. Pēc 80tajiem seko 90tie. Klausoties es atlasu gabalus, k

Es zinu, ka daudzi par mani smiesies, bet es nekad neesmu bijis Parīzē. Trakākais ir tas, ka visticamāk nekad arī tur nebūšu. Protams, es varētu iekāpt ļoķenē un pēc stundas vai pāris jau būt tur. Izmalties cauri bezgalīgajiem lidostas gaiteņiem, par bargu naudu paņemt taksi un nobraukt līdz pilsētas centram, kur pievienotos cilvēku baram, kas blandās pa pilsētu, bet ne sūda no tās nesaprot. Viņi ir tūristi. Valodu neprot, bukleti-šmukleti veido viņu zināšanas un priekšstatus. Šodien šeit, rīt citur. Bet vai Parīze vispār eksistē? Balzaka laiki ar visiem Lisjēniem, Eiženiem un Gorio, protams, jau sen aiz muguras. Mūžīgie svētki, ko svinēja Skots Ficdžeralds, Zelda un Hemingvejs – tāpat. Pa ielām, kūpinādams pīpi, nestaigā Megrē. Vai bulvāru kafenēs vēl skan franču romantiskās dziesmiņas?  Uz šādām glupām pārdomām mani noskaņo franču gabalu izlasīte, kuru klausos, īsinot nakti. Jā, bezmiegs ir gaužām nepatīkams dvēseles stāvoklis. Domas kā apmaldījušās klīst visnesaprotamākajo

Valstij, protams, ir pienākums rūpēties par slimajiem, vecajiem, mazturīgajiem. Tomēr ar to nebūt nav gana. Valstij ir svarīga arī tāda ļaužu grupa, ko mēs parasti saucam par jauniešiem, citreiz – par bērniem. Mēs visi esam ieinteresēti, lai viņi izaugtu par cilvēkiem, nevis dzīves “gudrības” smeltos Purčika un citu ne mazāk “slavenos” mikrorajonos. Tur ātri iemāca labākajā gadījumā darīt neko, t.i., uzvilkt kāsīti vai piemīzt trepju telpu. Sliktākos gadījumus nevēlos apskatīt – domāju, ka pilnīgi pietiek ar “labajiem”. Viena iespēja izrauties no šādas nākotnes perspektīvām ir sports. Tas dod jauniešiem iespēju izsisties cilvēkos, kā arī aizņem laiku, ko citādāk aizpilda “ielas izglītība”. Ne visi kļūs par Porziņģa kalibra večiem, bet pilnīgi pietiek ar to, ka jaunieši iemācās strādāt (jā, treniņi – tas ir darbs). Kā jau, droši vien, var manīt no garlaicīgā ievada, es te par Veinbergas sašutumu, ka Porziņģa apdrošināšanu izmaksāja no valsts budžeta. Vai tas bija labi darīts?

Visus mediju var iedalīt 2 kategorijās. Pirmie ir tādi, kas strādā ilgstoši (reputācija), cenšas atspoguļot pretējus viedokļus, lai izgaismotu problēmas pēc iespējas objektīvāk. Piemērs – BBC. Te uzreiz jāpasaka vispār zināms fakts – absolūtas patiesības nav; katram pašam ir jāspēj saprast realitāti un, atkarībā no personības, definēt savu attieksmi pret to. Otrie ir kādai personai vai personu grupai simpatizējoši; visbiežāk viņi pieder šīm personām. Viņi it kā pretendē uz objektivitāti, bet ziņas un to interpretācija ir atkarīga no īpašnieku interesēm. Te ir ļoti svarīgi, cik atklāti viņi ir par savu ieinteresētību. Ja, piemēram, žurnāls “Ir” neslēpj, ka simpatizē liberālam pasaules uzskatam un vērtībām, tad Lemberga “Necīņa” savu atkarību no oligarha rūpīgi slēpj un noliedz. Tas “Ir” padara par cienījamu mediju, bet NRA – par to, kas tas ir. Vēl viena lieta, ar ko visu šo ir “bagātinājis” Kremlis. Visi mediji kaut reizi ir kļūdījušies un pauduši melīgu informāciju kā patie

Es kādreiz savas izlasītes darināju, cik vien labi pratu. Īsāk sakot, centos. Kāpēc man tas likās svarīgi? Nezinu. Tāpat bija pilnīgi skaidrs, ka tās ir neprofesionālas, amatnieciskas un tizlas. Un tomēr bija brīži, kad man pašam tās patika. Dažas es biju darinājis uz ātru roku, citas – mokoši ilgi. Tomēr katrai no tām bija sava nozīme manā dzīvē. Vai nu kādi jauni muzikālie lauki apgūti vai arī emocijas noķertas. Un tad nāca visa tā Spotify ideja kā glābiņš, pārejot uz aifoni, jo āboļkompānija neļauj spēlēt failus. Tas ir, ļauj, bet tad var pamatīgi ielidot kapeiciņā. Pirmajā mēģinājumā divas trīs dziesmas neatradās no kādām 20, bet kopumā likās gluži ok. Ar Ballad of the Thin Man sanāca ziepjaināk – tur 2-3 no 20 gabaliem bija pieejami “zaļajā briesmonī”. Jā, Dekaels, odnako – nodomāju, un turpināju ar citiem zborņikiem. Tad nāca pirmā īstā ziepe – es nolēmu 2 izlases apvienot vienā, ņemot vērā Spotify ierobežojumus. Sanāca tizli – pat Klāss noradīja, ka 2 pēdējie gabali ir lieki.

Tik tālu es esmu nonācis – prātoju es – apsveru stāšanos politiskā partijā. Stulbi, vai ne? Līdz šim es esmu dzīvojis ar principu – atbalstīt var pasākumus, ko rīko politiķi, bet ne pašus politiķus. Kā es atbalstu? – neko diži – ierodos mītiņos un ziedoju naudu to rīkošanai. Pārāk bieži gan tā nenotiek, jo politiķi reti kad lūdz ziedot, lai varētu sarīkot vienu vai otru sabiedrisku pasākumu. Varbūt KNĀBIS neatļauj? Loceklis viņu zina. Tomēr šādu uzvedību var arī uzskatīt par izvairīšanos no atbildības, un, ja reiz ir kaut kas par ko es tiešām kaunos, tad šī ir tā lieta. Bet vai tāpēc tūlīt būtu jāstājas partijā? Acīmredzot, “tas atkarājas”, kā mēdz teikt. Ideāli būtu, ja Latvijā nodibinātos jauna liberāla partija, kuras pirmajās rindās būtu jaunie – tādi 30-40 gadus veci, izglītoti un enerģiski cilvēki. Vecie, tādi kā es vai kas jau paspējuši izmētāties pa politikas lauku, varētu pasēdēt aizmugurējās rindās – maksāt biedru naudas un neliegt padomu. Protams, vēl ir ļoti svarīg

savulaik oligarhi kā no ķēdes norāvušies visi metās apriet Auderu, jo viņš kopā ar JL gribēja Latvijā ko mainīt. viņam pretī nostādīja "zoodārza prezi", cerot, ka savstarpējās ķirurgu nesaskaņas ir kā garants, ka Zatlers būs uzticīgs oligarhu komandai. notika citādāk - var pat teikt - savādāk. Zatlers uzdeva sev jautājumu, ko vajadzētu sev uzdot katram - Kas es tāds esmu? Atbilde nebija simpātiska tobrīd, un tālāk Zatlers jau rīkojās kā ķirurgs, un tas bija svētīgi Latvijai. un runa šeit nav tikai par Saeimas atlaišanu, bet par viņa darbību Prezidenta amatā kopumā. arī viņa tālākā rīcība deva cerības Latvijai izglābšanos no nolemtības dzīvot oligarhu ķēķa pārvaldībā. viņš dibināja pariju, kur iesaistīja jaunus un politikā vēl nesačakarētu prātus. viņš gribēja arī iesaistīt tur Latvijas krievus pozitīvā attīstības programmā (pieņemot, ka korupcija un 20% - tas ir slikti). viņš izgāzās. daļu viņa partijas vai nu uzpirka vai kā savādāk ietekmēja, un Puzes punduris atkal guva vi

Bērnībā man dažkārt iznāca klausīties kulta mūziku – Sencis bija iegādājies plati ar Doma baznīcā atskaņotām Baha mesēm. Nedrīkst aizmirst, ka šajā baznīcā atradās viens no dižākajiem “orgāniem” Eiropā. Nevaru teikt, ka es ģību to klausoties, bet savs kaifs tur tomēr bija. Nākamā reize, kad sanāca saskarties ar kulta mūziku man bija krietni vēlāk – tā bija rokopera Jesus Christ Superstar , kas man likās gana iespaidīga. Salīdzinoši nesen dabūju zināt, ka Kraftwerk arī spēlējot kulta mūziku, un man jau sāka likties, ka varbūt derētu iegriezties baznīcā biežāk, mož’ vēl sanāk ko “krutu” dzirdēt. Ākstos, protams. Mani vienkārši kaitina, ka vārdiņu “kults” lieto vietā un nevietā. Es saprotu Ostapu Benderu, kad tas atņēma Paņikovskim gurķi, teikdams “Nepārvērtīsim ēšanu par kultu” (un apēda gurķi pats). Tomēr piedēvēt kulta statusu vienkārši populārām filmām, dziesmām, pat ēdieniem vai pavāriem man liekas aplami un ērmīgi. Kādu mūziku tad es būtu gatavs pacelt kulta statusā? Nesen Klā

Savāda vasara kādreiz bij. Teic, kur tā steidzās! “Ko var cepties par vasaru - ideāla vasara! Nav karsts, nav arī auksts, sauli nomaina lietutiņš, var ielīst Daugavā, vienlaikus nav ziņu par psihiem peldētājiem kā citu vasaru. Nav ādas apdegumu. Zāliens nav izdedzis. Dārzs zaļo, Kartupeļi aug griezdamies. Vienīgais iebildums - Kur ir SĒNES?!” – tā ģīmjgrāmatā cepas Uldis. Tas viss acīmredzot atbildot uz manām žēlabām, ka nav siltuma, nav laimes. Vispār es Uldim varētu piekrist daudz vairāk nekā viņam pašam liekas, jo, patiešām, – supersilts laiks tā pa īstam jau nav vajadzīgs. Ja nu vienīgi tiem, kas gādā sienu. Es pats siena vālā neesmu bijis gadus 20, un tāpēc uz mani vismazāk varētu krist aizdomas, ka alkstu pēc saulaina laika. Tomēr ir pāris lietas, kas man kremt šīs vasaras paskarbo laika apstākļu sakarā. Jā, man, līdzīgi Uldim, nav izteiktas orgāniskas vajadzības pēc svelmes. Tikai ar vienu atrunu – vasaras sākumā es gribu kaut pārīti riktīgi karstu dienu, lai justos atdzēr

Kad Fils pateica, ka iemest dūzi cepurē nav nemaz tik grūti – pietiekot ar trīs mēnešiem treniņu, meitene nenoturējās un iesaucās: “ На что ты тратишь Вечность! ” (filmu es pirmo reizi skatījos krievu valodā, un tieši tā es šo teicienu atceros). Viņa, protams, nevarēja iedomāties, ka Fils ir iestrēdzis laikā, un viņa dzīvē mūžībai nav ne mazākās vērtības. Viņam pat likās, ka tas ir briesmīgākais, kas var ar cilvēku notikt. Tomēr šī replika nepalika nesadzirdēta no Fila puses, un vēlāk palīdzēja viņam izkļūt no laika cilpas – tā motivēja viņu uz cēliem darbiem. Spārnotais teiciens no šīs jaukās un līdz nāvei apnikušās filmas man dziļi iesēdās prātā, jo es – pretēji katrai loģikai – piemēroju to uz sevi. Lai arī es nepārdzīvoju nebeidzamu déjà vu , kā tas bija ar Filu, tomēr sāku aizdomāties, ko es daru ar Mūžību, t.i., ar to, kas ir mana dzīve. Nu, nekas dižens tas nava. Es pēc dabas esmu epikūrietis – man dikti patīk baudīt dzīvi, un – atkal pretēji loģikai – man šajā virzien

Priekšvēlēšanu laikā mani parasti pārņem depresija. Un nav jau arī nekāds brīnums, jo troļļi tad burtiski plosās pa virtuālo telpu. Tomēr ne jau viņi mani nomāc. Nereti gadās novērot, cik savādāk pilnīgi normāliem cilvēkiem var būt galīgi kroplīgi politiski uzskati. Tie ir tik ļoti atšķirīgi no maniem, ka beigās man gribas sākt gaudot kā kādā dziesmā – “esmu kroplis, esmu dīvainis... ko gan ellē es vēl te daru?” Vai tiešām es nepiederu šai zemei – Latvijai? Kad es ar šīm jušanām par priekšvēlēšanu depresiju padalījos ģīmjgrāmatā, kāds man ieknāba – tas viss ir štrunts – tūlīt sekos pēcvēlēšanu paģiras. Es sabijos vēl vairāk, un sāku veidot sev “tīru” virtuālo telpu – pārstāju sekot to draugu poustiem, kas aģitē par partijām, liek politiskus komentārus vai tamlīdzīgi izpildās. Tā pienāca vēlēšanas. Man šī diena vienmēr ir patikusi. Mēs pieceļamies laicīgi, iekožam brokastu un dodamies “vēlēt augstāko nākotni”. Edgaram Liepiņam bija tāda dziesma “Kad vēlēšu Augstāko Padomi, tad tuv

The Tennessee Stud was long and lean The color of the sun and his eyes were green He had the nerve and he had the blood There never was a horse like Tennessee Stud Es nezinu no kurienes un kāpēc, bet brīžam mani pārņem nenormāli emociju uzplūdi. Patiesībā nevis brīžam, bet gan klausoties muzonu. Vienīgi, ka nespēju prognozēt, kad ar mani tā notiks. Šorīt, klausoties Džoniju Kešu. It kā prasts stāsts par kovboju un viņa zirgu, bet tad man ienāk prātā, ka cilvēka un dzīvnieka draudzība ir daudz ciešāka un, galvenais, patiesāka par līdzīgām jūtām starp cilvēkiem. Tad vēl  iedomājos par Džoniju, kas vienatnē ar ģitāru strādā pie savām dziesmām. Viņš vairs nav jauns, un publika viņu ir sākusi piemirst. Bet viņš nepadodas un strādā pie šā albuma, kas vēlāk izrādās viens no Keša labākajiem. Kaut man būtu tāds spīts un, pats galvenais, spējas un talants! Un acīs man ir sariesušās asaras. Es savā dzīvē gaidu starta šāvienu, t.i., kad mani vienreiz patrieks no darba, un es, uzspļ

Feldkurats Otto Kacs teica, ka ciemiņš mājās – dievs mājās. Tāpēc senos laikos ļaudis, lai uzjautrinātos, aicināja ciemā visādus ākstus. Es tā nekad nedaru – man piemīt cita vājība. Kad braucu mājās no darba, mēdzu ieslēgt Latvijas Kristīgo radio. Iemesls tam gan ir tieši tāds pats kā zināmajam feldkuratam – lai uzjautrinātos, ko saka “sātanisti”. Tūlīt paskaidrošu, ko es ar to domāju. Jau labu laiku esmu ievērojis, latviešu mācītāji dalās divi grupās. Vieni mēdz runāt par Jēzu, mīlestību un tamlīdzīgām lietām. Diemžēl tādu ir ārkārtīgi maz, bet Kristīgajā radio nav nemaz – mazākais pēcpusdienās, kad man gadās ieslēgt šo staciju. Tur valda t.s. “sātanisti”, t.i., tādi, kas ticības būtību saskata cīņā ar grēku, uz ko mūs visus nemitīgi kārdina tas pats nelaimīgais un visuresošais Sātans. Šie tipi, saprotams, nevar ciest mīlestības sludinātājus, un tos visādi zākā. Savā ziņā viņi man liekas līdzīgi islāma fundamentālistiem, jo arī tie reliģiju redz kā mūžīgu cīņu. Galvenais, kas r

Lai cilvēce nonāktu līdz 3PK, ir nepieciešami divi idioti. Kad viens tāds iesēdās Kremlī, kļuva neomulīgi. Ja cilvēkam šķiet, ka lielākā nelaime pasaulē ir PSRS, t.i., Ļaunuma Impērijas sabrukums, ko tad tāds saprot ar vislielāko laimi? Vai tik ne šādas impērijas atjaunošanu? Turklāt pie varas Krievijā viņš tika, pateicoties veiksmīgai kara darbībai Čečenijā. Vēlāk viņam bija iespēja salīdzināt, kas ir vieglāk – iegūt popularitāti panākot savas valsts ekonomisku augšupeju vai vienkārši iebrūkot kaimiņzemē – Ukrainā. Izvēle izrādījās viegla – karš. Tad nu vajadzīgs tikai otrs idiots. Zinot vidējā amerikāņa intelektuālo līmeni, man visus šos gadus likās nesaprotami, kā viņi spēj ievēlēt spēcīgus prezidentus – Klintonu, Obamu, Reiganu. Nu, Bušs juniors jau bija tuvāk vidējam amerikānim – to nevar noliegt. Tas tad arī pamanījās sastrādāt pulka sūdu Tuvajos Austrumos un arī citur pasaulē. Tad nāca klasisko redneku triumfa brīdis – Trampa ievēlēšana. Par šā tā saucamā prezidenta in

Ar ko atšķiras zinātkāre no ziņkārības? Vai tas, ka savam iepriekšējam auto četru gadu laikā es tā arī nenoskaidroju, kā pārslēgt pulksteni no vasaras laika uz ziemas, būtu uzskatāms par slinkumu vai stulbumu? Nē, tā nedrīkst palaisties – domāju es, un pēc laimīgas trīs mēnešu braukāšanas jaunajā dampī nolemju iepazīties mazākais ar to, kā strādā kruīza kontrole. Mani kaitina tas, ka, nospiežot plus vai mīnus pogu, ātrums mainās par veseliem 10 km/h, kamēr man gribētos, lai tas mainītos tikai par vienu. Beigās pēc ilgākas čakarēšanās atklāju, ka mainīt mazos intervālos var nospiežot un noturot pogu. Nu, tagad es sajūtos stipri gudrāks cilvēks nekā vakar. Tā kā man nekur nav jāsteidzas, mēģinu braukt, izmantojot to pašu 10 km/h pārslēgšanos. Vispār jau sūnaini. Vienkārt, ja, piemēram, no 90 pāreju uz 70, tas aizņem tik daudz laika, ka kāds centīgs ments mani jau sen būtu nojūdzis par ātruma pārsniegšanu. Vēl nepatīk tas, ka pārslēdzējs grib strādāt pa apaļiem desmitiem – 70, 80, 9