Dienasgrāmata

And we live in a beautiful world Katrā kompānijā vienmēr atradīsies kāds idiņš, kas samaitās burvīgu, klusu rītu ar kādu uzmācīgi pamuļķu melodiju. Ja neviens cits nepiesakās, tad parasti tas esmu es. Arī šajā rītā man neizdodas noturēties. Mēs kopā ar brāli un brālēniem esam noīrējuši namiņu uz ūdens, un iepriekšējo vakaru it kā makšķerējuši. Es saku “it kā” tāpēc, ka patiesībā mēs vairāk pļāpājām un dzērām vīnu, nekā tvarstījām zives – mēs tiekamies tik reti. Nu, un tagad, kad uzslienamies uz pakaļkājām, man galvā mīt tāda dīvaini samtaina sajūta, kura, liekas, saplūst ar dūmaku, kas ceļas no ezera ūdeņiem, un man sagribas to visu samaitāt, uzliekot Don’t Panic. Jānis un Juris paskatās uz mani ar skatienu – “Tas Mārtiņš ir neārstējams”. Vienīgi Andrejs uztver manu noskaņojumu. Tagad es šos vairāk nekā gadu vecos notikumus atceros, klausoties Daniela Lanuā Still Water – tātad pilnīgi bezsakarā. Tad mani pēkšņi pārņem nepārvarama vēlme sacept izlasīti tādā garā – dzīve taču ir tik

Tāds dīvains paradums pārrodoties no darba – noklausīties Bovija Blackstar . Ne jau katru dienu, saprotams, bet katru otro gan, un kaut ko tādu jau var dēvēt par ieradumu. Es šo Bovija albumu uztveru kaut kā savādāk nekā iepriekšējos. Vienkārt, man tas liekas ļoti emocionāls un patiess (lielākā daļa iepriekšējo man tādi nerādījās), otrkārt, es pats arī neesmu vairs nekāds jauneklis, un nogurums no dzīves, kas saulainākā vecumā ir visai nesaprotama lieta, šajā mūzikā uzrunā mani ļoti tieši. Varbūt kādam šāda mūzika var likties vienmuļa, jo pēc būtības gabali ir diezgan līdzīgi. Tomēr man tā neliekas – katra dziesma ir kā šķautne tam drūmajam kopumam, kas katram cilvēkam ir jāpārdzīvo, pirms viņš šķiras no dzīves. Neko priecīgas šādas pārdomas nav, bet kā ir – tā ir. Vai šis būtu ilgi gaidītais breakthrough Bovija sakarā? Nezinu, mani tas vairs neinteresē. Pasaulē ir tik daudz mūzikas, un jāklausās ir tā, kas tevi uzrunā.

Jā, acīmredzot pats vells man pagrūda roku, kad smalkā NBA vietne piedāvāja iegādāties tiesības noskatīties visas spēles ar Ņujorkas Knicks dalību. Tikai 30 zaļie! Tas taču nekas nav. Kā tad nav, ja tie stulbie amerikāņi spēlē pa naktīm, kad visiem ir jāguļ. Un pati lielākā muļķība slēpjas apstāklī, ka, reiz pamodies, cilvēks allaž noskatīsies visu spēli – nekad nepametīs to pusratā, jo ir taču samaksāts. Dabīgi, ka nākamajā dienā galva ir 7x8, visu laiku moka vēlme no darba nosvīst tā ātrāk, lai tiktu mājās izgulēties. Bet sākās viss gluži nevainīgi. Pa TV parādīja kādu kropli, kas apgalvoja, ka latviešu valodu nav jēgas apgūt, jo to tāpat neviens nelieto. Šajā lietā mani pārsteidza tas, kā tas frukts bija pamanījies nokļūt Ņujorkā, jo iekļūt NBA nav nemaz tik viegli. Atceros Biedriņa karjeru Goldensteitā – pagāja sazin cik ilgs laiks līdz šamais superstārs spēja tikt uz laukuma un iemest grozu vai pāris. Tikai krietni vēlāk šim latviešu centram panesās laba sērija double doub