Lazy – Deep Purple

You're lazy just stay in bed

Bijām aizvilkušies uz Oblomovu JRT. Ko lai saka? Izrāde ir vienkārši super! Vispār ar JRT izrādēm ir tā, ka tu jau iepriekš zini, ka būs forši, un it kā esi jau tam gatavs. Tomēr dabā viss izrādās vēl labāk, un tu, cilvēks, gūsti patiesu baudījumu no teātra apmeklējuma. Tāpat ir arī šoreiz, un iemesli tam ir veseli trīs – lieliska režija, aktieru meistarība un, protams, arī pati lugas tēma – slinkums. Par pirmajām divām lietām neko daudz negribas izteikties. Lai arī uz teātri visos laikos esmu gājis salīdzinoši bieži, tomēr nekādā gadījumā neuzskatu sevi par zinātāju vai speciālistu. Režija man liekas lieliska tāpēc, ka, lai arī izrāde ir kādas četras stundas gara, tomēr tai ir savs ritms, un garlaicīgi nav nevienu brīdi. Tāpat reti kad vienas izrādes laikā esmu gan smējies, gan raudājis. Sākumā ir ļoti daudz komisku brīžu, kad tiekam iepazīstināti ar Oblomova slinkumu, bet lugas finālā, es apraudājos, jo man ir cilvēciski žēl gan Āboliņa, gan Daudziņa atveidoto varoņu. Jā, protams, viņi ir slinki un pat tā laika dzīvei – nemaz nerunājot par mūsdienām – diezgan nederīgi cilvēciņi. Tomēr Oblomova protests pret dzīves juceklīgo steigu un spējā apstāties, lai novērtētu skaisto, man liekas pašam ļoti tuva un pievilcīga lieta. Līdzīgi ir ar Zahara uzticību kungam – tā ir vienkārši aizkustinoša.

Par aktieru spēli nav lielas vajadzības izteikties. JRT Nice Pair – Āboliņš un Daudziņš – ir labākais, kas šobrīd Latvijā ir pieejams, un, ja vēl ieliek katru lomā, kur tas jūtas vislabāk, tad rezultāts ir uz sejas – kur nu vairs labāk! Āboliņam vispār krievu inteliģenta atveidošana – sākot ar viņu pievilcīgajām manierēm un beidzot ar mūžīgajām šaubām – ir kā šūpulī ielikta. Savukārt, kad Daudziņam ļauj kariķēt prastu, bet par savu taisnību pašpārliecinātu tipāžu, tad es no smiekliem varu nobeigties. Šim aktierim piemīt apbrīnojamas novērošanas spējas. Arī Broka spēlē ļoti pārliecinoši un ticami, tāpat nav slikti arī visi pārējie, bet Āboliņš un Daudziņš tomēr ir un paliek tā ass ap kuru šī izrāde griežas. Cita starpā, tas var likties arī nedaudz dīvaini, jo pēc sižeta centrālā līnija drīzāk varētu būt Oblomovs – Štolcs vai Oblomovs – Olga, vai arī visu iepriekš minēto trīsstūris. Tomēr īlenu maisā – tfu! – es gribēju teikt – Daudziņu uz skatuves nepaslēpsi! Lai gan – no otras puses – varbūt Zahara lomas pacelšana, izmantojot Daudziņa talantu, ir Hermaņa lielākais nopelns šai uzvedumā?

Aizmuldējos. Biju sataisījies te izplatīties par slinkumu, bet tagad jūtu, ka būs slinkums to darīt. Vispār šīs jušanas ir nothing special – manuprāt, labi pazīstamas katram no mums. Kurš gan no rīta nav tā sajuties, kad tu, cilvēks, gribi kaut nedaudz vēl pagulēt, pasnauduļot vai pasapņot, bet dzīve klauvē pie tavām durvīm gandrīz kā tāda rūgta nāve. Cojs dzied:

... телефон зазвонил -

Хотел, чтобы я встал,

Оделся и пошёл,

А точнее, побежал.

Но только я его послал,

Сказал, что болен и устал

И эту ночь не спал.

Īsāk sakot, Oblomovs mīt katrā no mums, un nekur nav teikts, ka tiem vienmēr mundrajiem un centīgajiem, kas ir sagandējuši savus sapņus, pārvēršot tos par mērķiem, vienmēr ir taisnība. Kāda ir jēga no cilvēka, ja tas vairs nesapņo, bet vien dzenās pakaļ saviem dzīves mērķiem kā mirāžām? Es labāk atlaižos uz muguras, uzlieku „ausis” un klausos muzonu. Kas par kaifu! Lasīšana, rakstīšana vai vienkārši sērfošana pa Tīmekli tomēr prasa zināmu piepūli. Labāk ir aizvērt acis un līdzīgi Oblomovam grimt savu sapņu pasaulē. Un tas nekas, ja atkal iesnaužos.

Diemžēl pārāk bieži no šīs eiforijas tevi kāds vai kaut kas iztraucē, un tu saproti – dzīve uzbrūk!