Another Brick in the Wall, Part 1 – Pink Floyd

Daddy's flown across the ocean

Leaving just a memory

A snapshot in the family album

Daddy, what else did you leave for me?

Dad, what you leave behind for me?

Ne tik ļoti sen es mēģināju atsaukt atmiņā visu, ko zinu vai atceros par savu tēvu – kas viņš bija par cilvēku, kas viņam patika, kādas bija viņa vājības – itin visu. Tāpēc Hermaņa izrāde, kur trīs cilvēki nodarbojas tieši ar to pašu, man likās gluži kā sava veida déjà vu. Protams, tēvi te ir īpašāki eksemplāri – pirmais krievs, kurš, ja pareizi sapratu, ir bijis Latvijas meistars boksā, armijas virsnieks brīvvalsts laikā un vēlāk gulaga ieslodzītais, otrs vācu policists, virsnieks, bet trešais visiem zināmais Jaunatnes teātra aktieris Āboliņš.

Stāsts sākas interesanti. Vācietis – vārdā Olivers – it kā mērās krāniņiem ar Gundaru Āboliņu – kurš lielāks aktieris. Vācietis lepojas, ka ir tēlojis kādas tur visādas lomas, Hamletu tajā skaitā. Āboliņš saka, ka šis arī esot spēlējis „Hamletā”. Pēc garākas izprašņāšanas uzzinām, ka viņš ir attēlojis Hamleta tēva garu. Olivers augstsirdīgi piekrīt, ka arī maza loma var būt svarīga – tik īsā epizodē aktierim ir grūti sevi atklāt. Te Āboliņš pierāda, ka arī nav ar pliku roku ņemams – pārspēj vācieti sacensībā, kurš labāk atdarinās parastu mājas mušu.

Īsāk sakot, izrāde aizsākas viegli komiskā noskaņojumā, jo dēli atstāsta dažādus jocīgus atgadījumus no savu tēvu dzīves, ironizējot gan paši par sevi, gan saviem radītājiem. Vācietis, protams, ir fantastisks aktieris, bet jāatzīstas, ka viņa stāsts ir pats neinteresantākais. Viņa tēvs ir bijis policists, uzdienējis līdz samērā augstai pakāpei, vadījis dažas pat visai nozīmīgas un vērienīgas policijas operācijas – reiz pat veselu helikopteru eskadriļas uzlidojumu protestētāju nometnei – bet kopumā ir bijis diezgan parasts cilvēks ar labējiem uzskatiem, kuram ir bijis grūti pārdzīvot, ka dēls nav vēlējies dienēt, atbalstījis zaļos un vēlāk kļuvis par aktieri. Līdzīgi kā citiem izrādē attēlotājiem tēviem, viņam ir bijusi slieksme uz alkoholu, bet labdabīgākajā formā – viņš ir bijis liels alus cienītājs. Iespējams, ka vācieši šajā stāstā redz daudz vairāk. Varbūt minētā demonstrantu izdzenāšana ir bijis kāds nozīmīgs notikums Vācijā – nezinu. Jāuzteic veids, kā Olivers to visu stāsta – forma ir daudz lieliskāka par saturu.

Pārējie divi ir vietējie, un tāpēc sekot viņu gaitām man ir nesalīdzināmi interesantāk. Gundars Āboliņš ir dzīvojis un audzis visiem acu priekšā. Es pats samērā labi atceros, kā viņš debitēja Dailes teātrī, filmējās Streiča Limuzīnā, nemaz nerunājot par n-tajām lomām JRT. Arī viņa vecākus atceros gluži labi. Āboliņš seniors spēlēja daudzās Jaunatnes teātra izrādēs. Parasti ne tās galvenās lomas, un nereti attēloja klibus cilvēkus. Tas viņam sanāca tik pārliecinoši, ka vienu brīdi es pat iedomājos, ka viņš no tiesas ir klibs. Nu, Singajevska, Gundara māte, Latvijā ir pazīstama visiem – tas taču ir Karlsons, kas dzīvo uz jumta! Tomēr viņa ir spēlējusi daudzas tiešām izcilas lomas – ātrumā gan nemācēšu nosaukt – man prātā ir palikusi tikai izrāde „Gaidīšanas svētki”.

Āboliņa stāsts par tēvu ir daudz skarbāks. Kaut vai tā lieliskā epizode ar veļas mazgāšanu. Tā tiek izspēlēta visās detaļās – gan saimniecības ziepju sasmalcināšana ar rīvi, gan piekakāto bērna autiņu strīķēšana pa veļas dēli – īsāk sakot – pilns komplekts! Cita starpā, man šī tēma pašam ir ārkārtīgi tuva, jo arī es dabūju nodarboties ar šo sportu – pietaisīto autiņu mazgāšana. Tikai es lietoju veļas mašīnu Aurika, kas sita man ar elektrību. Tomēr izmazgātās veļas žmiegšana un žņaugšana ar rokām bija tāda pate kā Āboliņam – centrifūga nedarbojās. Vienīgi dižais aktieris – atšķirībā no manis – šo procesu prata pārvērst kaut kamā baudāmā, jo, veļu mazgājot, allaž esot izsūcis pudeli sīvā. Jā, man tas toreiz kaut kā nebija ienācis prātā. Katrā gadījumā es domāju, ka šī epizode austriešu skatītājiem varētu atklāt kaut vai daļiņu no Padlatvijas realitātes.

Īsāk sakot, Āboliņa stāsts liekas līdz kaulam pazīstams, un, ja vēl iztēlojas, ka viņš bija aktieris, tad viegli saprast, kā sadzīves apstākļi kombinācijā ar garīgo stresu šo cilvēku noveda līdz alkoholismam. Gundars atveido apdzērušā tēva viepli tik precīzi, ka man tajā mirklī liekas, ka es tiešām redzu Āboliņu senioru galīgā pālī.

Tomēr abi iepriekš minētie tēvi ir nieks salīdzinājumā ar trešo – man pat ir grūti noticēt, ka tik kolorītas personības vispār eksistē. Tur ir viss – sākot ar ekstrēmām norūdīšanās metodēm, pusaudžu un pieaugušo kautiņiem, mīlas un greizsirdības ainām, un neizpaliek bez paša galvenā – klasiskā krieva dzerstiņa parādīšanas. Šis tēls ir visdokumentālākais, jo tā atveidotājs, ja pareizi saprotu, nav profesionāls aktieris. Vienkārši stāsts ir tik neiespējami kolorīts, ka visi klausās pavērtām mutēm.

Protams, ka viss beidzās tā, kā tam ir jābeidzas – tēvi noveco un mirst. Tāda ir dzīve – ko tad savādāk darītu kaprači? – pajautātu Sems Vellers. Nāve kā gara mūža noslēgums nav nekas briesmīgs vai ārkārtīgs – tikai dabiskā lietu kārtība. Stāstnieki pie tā ilgi nekavējas, un tūlīt pat iemet ainiņu par bērna (mazbērna) dzimšanu – dzīve turpinās!

Jā, šādu izrādi vakar noskatījos Vīnes Pilsētas teātra izpildījumā Rīgas Kinostudijā. Iespaidīgi – ko lai citu saka. Hermanis kārtējo reizi ir licis mums noklausīties un izdzīvot atmiņu stāstus – liekas, ka tas ir viņa iemīļotais sporta veids. Dažkārt man liekas, ka viņš jau tuvojas robežai, ko sauc par sliktu gaumi, bet šis izcilais režisors, vienmēr pēdējā brīdī izmet negaidītu līkumu, atstājot aiz sevis sajūsminātu skatītāju zāli, kas aplaudē kājās stāvot. Gandrīz vai akrobātika! Lai viņam tā veicās arī turpmāk!