A Most Peculiar Man – Simon And Garfunkel

He had no friends, he seldom spoke

And no one in turn ever spoke to him,

'Cause he wasn't friendly and he didn't care

And he wasn't like them.

Esmu atpakaļ pie neveiklās un kaitinošās tēmas par rakstura noslēgtību un kautrīgumu, vai precīzāk, par intraverta cilvēka atstumtību mūsdienu pasaulē. Es saku „atkal” tāpēc, ka vienu šādu tekstu es jau biju sabīdījis un pat nopublicējis šeit savā blogā aptuveni pirms kādas nedēļas. Tomēr vēlāk, kad to pārlasīju, man tas likās bezcerīgi stulbs un garlaicīgs – tāpēc es nolēmu to izdzēst. Tagad es esmu atkal pie šīs man tik ļoti tuvās tēmas atpakaļ.

Iemesls tam ir Valmieras teātrī uzvestā „Stikla zvērnīca”. Vispār jau labu laiciņu atpakaļ – aptuveni pirms desmit gadiem – es noskatījos šo lugu JRT Gaļinas Poļiščukas iestudējumā. Tas bija laiks, kad es šās režisores darbos biju bezmaz vai neprātīgi samīlējies – man likās ārkārtīgi interesanta viņas ideja satuvināt skatītāju ar izrādes darbību, lai tas sajustos kā lugā atainoto notikumu dalībnieks. Bez „Stikla zvērnīcas” man vēl ārkārtīgi patika režisores „Viņš, viņa un Francis” – ilgu laiku tā bija mana mīļākā teātra izrāde.

Poļiščuka savu „Stikla zvērnīcu” pārnesa uz tipveida dzīvokli, kāds tas varētu būt Purčikā vai Zolitūdē, un lika visiem iztēloties, ka kautrīgā un neviena nesaprastā Laura dzīvo kaut kur tepat starp mums – mēs tikai nekad neievērojam tādus cilvēkus kā viņa. Toreiz man pat prātā neienāca, ka lugas darbība patiesībā notiek ASV pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Es vispār nevarēju iedomāties, ka tas ir Tenesija Viljamsa darbs. Jāatzīstas, ka tagad man gribas izlasīt lugu pašam, jo Petrenko versija Valmierā ir tik ļoti atšķirīga no Poļiščukas, ka man gribas noskaidrot, kurš no viņiem ir tuvāk autoram – varbūt neviens? Tas ir, es gribēju teikt, kurš ir tuvāk pēc lugas satura. Pēc jēgas vai tēmas abi šie uzvedumi atklāj to, kas, manuprāt, ir arī Viljamsa nodoms – runā par cilvēkiem, kas ir uz savu iekšējo pasauli vērsti, un ir uzcēluši sienu pret apkārtējiem, jo nespēj ar tiem sadzīvot. Tādiem kā viņi ir ļoti grūti iekļauties mūsdienu dzīvē, un parasti viņi paliek vai nu neievēroti vai nesaprasti.

Pēc formas ir grūti iedomāties divas tik atšķirīgas „Stikla zvērnīcas”. Poļiščukai uz skatuves, ja nemaldos, pat cepa īstas karbonādes – tās jau vairs nevarēja uzskatīt par dekorācijām – skatītājam priekšā bija novietota precīza padomijas dzīvokļa, kādos daudzi mitinās arī mūsdienās, kopija. Savukārt Petrenko dekorāciju nav vispār – vienīgais aksesuārs ir smieklīgā cepure, ko izrādes otrajā daļā galvā uzliek Lauras māte. Es nekad nebiju skatījies izrādi tik interesantā telpā kā Valmieras Apaļā zāle, un režisors izmanto to visu – brīžiem man likās, ka tā jau nu nebūs, ka, kaut vai neviļus kādu aizķerot, arī skatītāji netiks iesaistīti izrādē. Tik tālu tas ir ļoti tuvu Poļiščukas idejām, bet lomu sadalījums, pilnīgi abstrahējoties no aktieru vecuma, un Toma lomu uzticēšana uzreiz diviem atveidotājiem vispār ir baigais izaicinājums gan aktieriem, gan režisoram. Jāatzīstas, ka mani tas pārliecināja – man nevienu brīdi netraucēja, ka meitu tēlo aktrise, kas ir vecāka par māti, bet Toma lomas atveidotāji likās, ka tikai izceļ divas šā tēla dimensijas. Arī ideja pasniegt lugu no Toma skatījuma ir ļoti interesanta – tas liek saprast, ka arī Lauras brālis tā saucamajai reālajai pasaulei knapi spēj pieķerties – viņš arī daudzējādā ziņā ir tāds pats kā māsa. Šeit parādās vēl viens intravertas personas dzīves aspekts – tas, ka cilvēks dzīvo sevī, nebūt nenozīmē, ka viņš ir gudrs vai talantīgs – viņš tikai mokoši sevī izjūt vēlmi dzīvot citādāku dzīvi kā apkārtējie.

Nuja, varbūt citi, kas noskatījās „Stikla zvērnīcu”, par šo izrādi domā pavisam savādāk. Man šī tēma ir ārkārtīgi tuva, jo arī es piederu pie tiem dīvaiņiem, kas dzīvo savā mazajā domu pasaulītē, un tikai ar lielu piespiešanos spēj kontaktēties ar apkārtējiem cilvēkiem. Visgrūtāk man klājās bērnībā, kad es sava neiedomājamā kautrīguma dēļ vispār nepratu komunicēt ar saviem vienaudžiem. Vēlāk gan es sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka es tāds uz pasaules nebūt neesmu vienīgais, un, ja es, piemēram, sēžu blakus kādam mazpazīstamam cilvēkam, varbūt ka nav tā, ka tikai es viens esmu galvu nodūris un baidos pat pacelt acis – iespējams, ka otrs jūtas gluži tāpat. Pie šā atklājuma es nonācu, kad vienreiz nejauši pašķielēju uz kādu jaunieti, ar kuru biju pavadījis minūtes piecpadsmit mokošā klusumā, jo mans čoms, kas mūs ātrumā sapazīstināja, bija spiests uz mirkli atstāt mūs divatā. Es biju iedomājies, ka ieraudzīšu pretī ņirdzošu acu pāri, bet tur sēdēja tikpat nelaimīga būtne kā es, kas centās skatīties kaut kur iesāņus. Tā es pārstāju uztraukties par t.s. „neveiklajiem klusuma brīžiem”, ja tādi kādreiz radās. Vēlāk es pat iemācījos nepieciešamības gadījumā iedarbināt smadzenes, lai uzturētu vieglu sarunu, lai nekļūtu tieši nepieklājīgs. Tomēr vislabāk man patīk, ja varu runāt tikai tad, kad ir ko teikt, un tērzēšana nekļūst par apgrūtinājumu. Kad mēs ar kundzi kopā ceļojam ar auto, dažkārt varam, teiksim, kādu stundu paklusēt, neizjūtot to kā kaut ko ārkārtēju, jo apmaināmies ar domām tikai tad, kad ir kas sakāms. Iespējams gan, ka te sāk izpausties jau vecuma marasms, jo, kad ierunājamies, nereti abi vienlaicīgi pasakām vienu un to pašu – trīsdesmit gadu laikā esam pasākuši domāt nenormāli līdzīgi.

Iesaku nepaslinkot un aizbraukt uz Valmieru. Noskatīties „Stikla zvērnīcu” – jauna un talantīga režisora pirmo darbu.  Arī aktieri ir lieliski, īpaši Lauras mātes atveidotāja. Un, ja kādam šī tēma ir tuva kā man, tas ir jāizdara pavisam noteikti.