Watch Dog – Etta James

I'm never gonna lie

I never did cheat

I'm in this with you for my best years

Ja rītu nesāc ar ģīmjgrāmatu, delfiem, e-pastu vai vēl sazin tur ko, bet vienkārši guli uz muguras, veries griestos un sāc gudrot, ko šodien tādu varētu pasākt, apmēram pēc piecpadsmit minūtēm sagribas slieties augšā uz pakaļkājām, un sākt kaut ko darīt. Tas ir līdzīgi kā radinot suni lēkt pāri barjerai – dēļu sētai. Šķērslis ir augsts – virs divi metri, un uzreiz tā rāvienā nav ņemams. Tāpēc tu apsēdini suni tam pretī, uzliec roku priekšā dzīvnieka krūtīm, un skaties. Suns uzmanīgi pēta dēļu sētu un saprot – drīz vajadzēs lēkt. Tad vienu brīdi viņš saprot situācijas neizbēgamību, un nosēdēt jau paliek grūti. Tajā mirklī suns nedaudz sakustas uz priekšu, tu aizvāc roku un iesaucies: „Barjera!”. Notiek neticamais – suns burtiski uzlido līdz šķēršļa augšai, uzkārpās vēl ar pakaļkājām, un, lūk, viņš jau nolec tā otrā pusē. Tālāk viss ir vienkārši – baļķis, uz kura jāspēj nobalansēt, tad kāpnes uz platformu aptuveni piecu metru augstumā, tad atkal kāpiens lejā. Beigās Reta apsēžas man blakus pie kreisās kājās, un mēs abi saprotam – pārbaudījums ir nokārtots. Pie kam – ar Zelta medaļu. Dodoties prom, Reta zobgalīgi pašķielē uz mani, un pa jokam ieķer man rokā. Viņa man vienkārši atgādina, ka šī spēlīte ir beigusies, un tagad mēs esam atpakaļ pie parastām ikdienas attiecībām starp saimnieku un suni.

Kad es biju aptuveni 4-5 gadu vecs, senči iegādājās melnu vilku sugas suni – Nellu. Tas bija ārkārtīgi mīļš un labsirdīgs dzīvnieks. Man allaž gribējās ar viņu kā īpašāk sadraudzēties, un es paslepus atdevu tai desu no brokastu sviestmaizēm, sieru vai arī ko citu, kas bija garšīgs. Pat saldējumu, kas man likās gardākā lieta pasaulē. Tā mēs kļuvām par lieliem draugiem, bet tomēr īstenais saimnieks Nellai bija Sencis. Savādāk bija ar nākamo suni, kuru mēs iegādājāmies pēc Nellas nāves. Tas bija vilks – ar visiem ciltsrakstiem un papīriem. Tēvs bija suņu skolas lepnums Rets, bet māte Čara. Mums pateica, ka vārdam ir jāsākas ar zilbi „Ča”. Mēs nosaucām suni par Čaretu, bet ikdienā savādāk kā par Retu negodājām.

Es Retu vedu uz suņu skolu, un tāpēc, zināms, īstais saimnieks biju es. Protams, ka bez skolas, es Retu vēl daudz vedu staigāt, mācīju to – īsāk sakot, mēs bijām draugi. Es nebiju nekāds stiprinieks tīņa vecumā, bet ar tādu suni pie sāniem es nebaidījos staigāt kaut vai pa Maskavas forštati – drīzāk citi bijās no manis. Es biju ļoti lepns, ka Reta tieši mani ir izvēlējusies par saimnieku. Protams, ka klausīja viņa visus mājiniekus, bet es tomēr biju galvenais. Smieklīgi bija, kad gadījās salietoties grādīgus dzērienus, un Sencim dikti gribējās mani atmaskot. Tāpēc viņš, izmantodams brīdi, kad esmu aizmidzis (atlūzis), centās saost, vai manā elpā nav alkohola smakas. Tas viņam ne locekļa neizdevās, jo Reta gulēja man kājgalī, un neļāva nevienam – pat manam tētiņam – tuvoties, ja reiz es biju iemidzis. Veltīgi izsnaikstījies, Sencis bija spiests atzīt, ka ne visas lietas uz šīs pasaules ir izzināmas, un likās mierā.

Otrā suņu skolas gada sākumu es nokavēju, jo man, kā jau jaunajam studentam, bija jāglābj no bada Padlatvija – mūs visus aiztrieca uz kolchozu vākt kartupeļus. Ar Retu uz skolu sāka iet mans brālis. Vispār otrais gads ir ļoti interesants. Tur māca sunim saost priekšmetus, sameklēt tos, sargāt mantas, un, protams, arī uzbrukt ienaidniekam. Es skolas sākumu biju nokavējis, tāpēc sanāca viena dīvaina epizode, ko instruktors varbūt atceras pat labāk nekā es. Mācot sargāt somu, suns tiek pieķēdēts ar kakla siksnu pie kronšteina, kas ir iebetonēts zemē. Instruktors tēlo ļaundari, kas somu grib paņemt, un tas parasti noved dzīvnieku līdz neprātīgam niknumam. Es, būdams laimīgā neziņā par visiem šiem smalkumiem, pieķēdēju Retu nevis tieši pie kakla siksnas, bet gan pie pavadas – tādejādi dodot sunim aptuveni divus metrus papildus brīvības. Kad instruktors it kā nejauši devās garām, zaglīgi skatīdamies uz sargājamo somu, liels bija viņa pārsteigums, kad centimetrus piecus no viņa rīkles nošņakstēja Retas žokļi – suns uzreiz bija meties uz priekšu, daudz nebēdēdams par to, vai ir piesiets, vai nē. Kā pēc tam gānījās instruktors! To var salīdzināt vienīgi ar mana sievastēva spējām izvēlēties epitetus slāvu mēlē.

Retai bija pasakaini smalka oža. Viņai nesagādāja ne mazākās grūtības izšķirt, starp dažādām smakām vai arī sameklēt priekšmetu, kuram ir manējā starp daudziem citiem. Vēlāk es dažkārt liku Retai sameklēt sprunguli, kuru biju turējis rokā tikai pāris sekunžu un aizmetis labu gabalu prom starp daudziem citiem līdzīgiem. Reta šo uzdevumu atrisināja arvien nekļūdīgi. Nesanāca vienīgi šo viņas spēju nekad reāli izmantot. Arī no niknuma mācīšanas drīzāk lielāka jēga bija bezierunu pakļaušanās saimniekam, kad teicu, lai suns liekas mierā.

Retai bija arī pāris lietu, kas viņai netika mācītas, bet ko viņa darīja instinkta vadīta. Viena no tām bija – sētā var ielaist jebkuru, bet izlaist tikai ar saimnieka atļauju. Vēl viņa nevarēja ciest ciešu saskarsmi starp cilvēkiem. Pirms paspiest kādam roku, es vienmēr devu komandu Retai palikt mierīgai. Mūsu plēšanos ar brāli Reta pārtrauca saknē. Tad viņai bija vienalga saimnieks vai nesaimnieks – koda mums abiem līdz mēs nomierinājāmies. Reta vairāk par visu nevarēja ciest viesības, kad mājā saradās daudz svešu cilvēku. Kādu laiku viņa vēl centās kontrolēt kārtību, bet, redzot, ka tas nav iespējams, demonstratīvi nolīda kādā kaktā it kā gribēdama teikt – es vairs nejūtos atbildīga par šo bardaku.

Kad es iepazinos ar Ingrīdu, protams, ka man bija viņa jāstāda priekšā Retai. Tā uzņēma manu topošo augstsirdīgi, tomēr nekautrējās aizrādīt, ka bara hierarhijā viņa ir otrā – tūlīt aiz manis. Pat kāzu naktī Reta pamanījās iefiltrēties pie mums gultā, un no rīta pamostoties, pirmais, ko es ieraudzīju, nebija vis mana jaunā sieva, bet gan mans uzticamais suns.

Aptuveni 10 gadu vecumā Retai sānos parādījās dīvains izaugums. Vetārsts to izoperēja, bet Sencis aiznesa uz darbu analīzēm. Tas izrādījās ļaundabīgs audzējs. Pēc gadiem trim tas diemžēl atgriezās. Neatceros kāpēc, bet šoreiz mēs to operējām mājas apstākļos. Sencis ķirurgs, Muterīte anesteziologs, bet es – palīgs. Laikam jau ar to sāpju noņemšanu īsti labi nebija. Es turēju Retai ķepas, un kādā brīdī pēc ilgstošas skatīšanās man tieši acīs viņa iekoda man rokā. Ne pārāk stipri – Reta vienkārši gribēja darīt man zināmu, ka vairāk ciest viņa to nespēj. Labi, ka tajā brīdī Sencis jau šuva brūci ciet. Pēc otrās operācijas Reta nodzīvoja vēl kādus trīs gadus, kas pēc suņu dzīves ritējuma ir daudz, un nomira visai cienījamā vecumā. Es raudāju.