Dienasgrāmata

Man ir īpatnēja rakstura īpašību – tikklīdz esmu apņēmības pilns realizēt kādu sev svarīgu lēmumu, es parasti rīkojos tieši pretēji. Lai gan nē – šis var tikt attiecināts tikai uz solījumiem pašam sev kaut kādā veidā laboties, t.i., rīkoties pretēji savai dabai, mēģinot kļūt par labāku cilvēku nekā es patiesībā esmu. Piemēram, es varu apņmeties pārstāt iedzert glāzi vakarā pēc darba. Tas visticamāk novedīs pie tā, ka vēlākais otrajā vai trešajā dienā es apdzeršos tā, ka suns ģīmi laiza – kā mēdza teikt mana nelaiķa māte. Tāpēc es cenšos neko neapņemties, lai pēc īslaicīga progresa nekristu vēl zemāk. Savulaik es nozvērējos “necept” izlasītes – nekad vairs. Tā kā šī apņemšanās bija tāda “mīksta”. Tāpēc man tā padevās gluži labi. До поры до времени – kā saka krievi, jo kaut kādā psiholoģiskā brīdī mani atkal piemeklēja vēlme sacept kādu kompilāciju, ko pievienot jau esošajām savā debilajā telefonā, lai būtu ko klausīties agri no rīta, kad mēs ar suni ejam pastaigāties. Jā, izl

Man ir divi profili ģīmjgrāmatā. Pirmais ar pseidonīmu, lai nebūtu pārlieku viegli maniem darba devējiem, ņēmējiem un kolēģiem mani atpazīt, bet otrs, kuru es ieviesu vēlāk – tas godīgais – ar īsto vārdu, nodarbošanos, izglītību. Es gan to neko daudz nelietoju, jo mana virtuālā dzīve vairāk risinās manā viltus profilā, lai arī īstajā draugu man ir vairāk. Toties viltus profilā man draugos ir pat viens otrs sabiedrībā pazīstams cilvēks. Vairums tomēr ir dažādi interesanti tipi, kas arī voģījās pa ģīmjgrāmatu. Maz ir tādu, kas mani pazīst fizikāli ar manu īsto vārdu, bet arī tādu netrūkst. Ir vēl pāris dīvaiņu, kurus apstākļu sagadīšanās dēļ man ir sanācis satikt dabā, bet viņi nezina, kāds ir mans uzvārds patiesībā. Un, galu galā, vai tad tas ir tik svarīgi? Šodien veicu vienu eksperimentu. Nolēmu ģīmjgrāmatā iet tikai ar savu īsto vārdu, bet pseidonīma profilu neizmantot. Nekad agrāk nebiju iedomājies, ka “īstā dzīve” var būt tikt garlaicīga. Protams, arī šajā ģīmjgrāmatā ir daud