Dienasgrāmata

Well, what can you do When all that surrounds you Dažādos laikos man ir patikusi dažāda mūzika. Tas ir, ne tikai vadoties pēc acumirklīga noskaņojuma, bet gan kādā periodā kopumā. Iesākumā patika dzīvespriecīga, tad agresīva, vēlāk romantiska, intelektuāla, vienkārša, sarežģīta, savādāka, utt. Pādējā laikā – klusināta un akustiska. Dažubrīd – trausla. Man tikai nekādi neizdodas šo trauslumu atfiltrēt un saglabāt, lai atkarībā no garīgā varētu to uzburt un baudīt. Folderī Dreams man krājās aptuveni šāda mūzika – vismaz ar šādu mērķi tā tika atlasīta. Diemžēl izlases veidošana man nesanāca kā plānots. Es to iesāku vairāk nekā pirms divām nedēļām, bet allaž kaut kas mani iztraucēja, un nedeva iespēju man to finalizēt. Beigās nolēmu to visu naherizēt – ka nav govei peņa, tad nau. Tomēr šovakar palika žēl jau atlasīto gabalu – un nofinalizējos. Mērķis, protams, nav sasniegts, bet mēģinājums bija interesants, un atsevišķas vietas – skaistas. 01  Deckchairs and Cigarettes – Th

Next Week's Bloodbath At IBM Won't Fix The Real Problem – lūk kā. Šāds raksts publicēts tik respektablā vietnē kā Forbes . Manu kolēģu vidū muļķu nav – rakstu ir lasījuši gandrīz visi. Jā, ja plāni atlaist 26% darbinieku – tas ir vairāk nekā 100,000 cilvēku – ir reāli, tad šis ir brīdis, kad patiešām derētu mazliet padomāt par nākotni. Parunāju ar priekšnieku, un samulsu vēl vairāk. Nekad agrāk Uģis nav bijis tik negatīvi noskaņots kā patlaban. Raksturojot esošo situāciju, netiek taupīti tēlaini salīdzinājumi kā, piemēram, “Potjomkina sādžas”, lai aizmālētu acis akcionāriem, vadībai vairāk rūp kļūt pašiem par miljonāriem, kā patiešām glābt kompāniju un tamlīdzīgi. Jā, izklausās drūmi, bet mani tas īsti neietekmē, jo es pats jau labu laiku kā pārdzīvoju iekšēju krīzi, kuru var pielīdzināt tikai personības dalīšanās procesam. Es vairs nespēju dzīvot pa vecam, bet pa jaunam arī neesmu iemācījies. Tomēr tā tās lietas palikt nevar. Sagadījās, ka pagājušo nedēļu Polijas še

Oh bury me not on the lone prairie Where the coyotes wail and the wind blows free Es periodiski cīnos ar dažāda veida izaugumiem, ko tautā sauc par pumpām.  Nepatīkamākā lieta šajā sakarā ir gaidīšanas svētki, jo katru reizi tiek veiktas analīzes, vai izoperētajai pumpai nav “vēzisks” raksturs. Arī tagad man ir iedots tālruņa numurs, pa kuru man zvanīt, lai uzzinātu analīžu rezultātus. Cita starpā, ārstēšana šoreiz notiek īpašā klīnikā, ko Ingrīda man ir speciāli uzgājusi. Vispār nothing special – šī ir ebreju klīnika ar rabīnu attēliem pie sienām, viņu lūgšanās telpu un tamlīdzīgām lietām. Dāvida zvaigzne priekšā un pakaļā. Tas viss man liekas nedaudz dīvaini, bet nekādu lielo iespaidu arī neatstāj. A vot cenas gan te ir divreiz augstākas kā citur. Tomēr dzīvība man ir tikai viena – nav jau kompjūterspēle – neiešu šajā gadījumā skaitīt kapeikas. Nuja, šodien laiks ir apritējis un es piezvanu uz iedoto numuru, un prasu – kā ir? Man ļoti pieklājīgi pasaka – “Jums vajadzētu

Don't send me no more letters no Not unless you mail them From Desolation Row. Es vairs neklausos jaunu mūziku. Tas ir - gandrīz neklausos. Darba laikā centīgi laužos cauri klasikai - vēlos atlasīt tos albumus, kas man nekrīt uz nerviem. Sazin kādu apsvērumu vadīts, virzos no beigām. Mūzikas ir baigi čum - esmu iesprūdis kaut kur pie Prokofjeva. Dīvaini. Šāda mūzika man ne īsti patīk, ne arī nepatīk. To klausīties vienkārši paliek par paradumu. Varbūt, ka ar laiku pāries, bet pagaidām tā vēl nenotiek. Tad vakarā, braucot mājās no šeptes, man mašīnā dārd smagais roks - jūtos noguris un nikns uz visu pasauli. Izlase "Baigā Skrobe" ir absolūti topā. Mājās vakariņas, vīns vai kas cits un filmas - Lattelekom fīča skatīties TV arhīvu rullē. Pat reklāmas netraucē - tās tiek "pārtītas". Neatliek laika lasīt un komentēt ģīmjgrāmatā - aprobežojos vien ar pāris Like . Tad seko saldais ēdiens. Es visus savus mīļākos albumus esu iebliezis planšetē, un t

“Daudzu tautību bērni, tomēr sapnis par mieru mums viens” – tā mums lika dziedāt skolā. Šī dīvainā frāze man nāk prātā, lasot “Rokupācija”. Esmu pieveicis kādas 100 lapaspuses no šīs kņīzes, bet liekās, ka viss te ir līdz kaulam pazīstams – es pats esmu dzīvojis tajos laikos, un varbūt pat atradies plecu pie pleca ar autoru kādos tur kaktu koncertos – “Draudzībā”, RPI, “Anglikāņos” vai citās vietās, kur muzicēja Līvi, Pērkons, Kap. Remonts, Jumprava un tamlīdzīgas komandas. Jā, tas mūs vieno. Tomēr ir kāda lieta, kas mūs padara pagalam atšķirīgus. Tas ir laiks. Es esmu tieši 10 gadus vecāks par “Rokupācijas” autoru. Liekās, ka štrunts tas vien ir. Vienam patlaban, piemēram, ir 45, bet otram 55. Jā, protams, tā tas arī ir. Tomēr laikā, kad man bija 18, Rudakam bija tikai 8, un tā jau ir starpība. Mana pasaule sākās ar The Beatles, Led Zeppelin, Black Sabbath, Deep Purple utt., un tikai vēlāk pievienojās visi tie Kraftwerk, Depeche Mode, Clash un tml. Izskatās, ka “Rokupācija

- Любовь , любовь , любовь - эти три понятия ... vai kāds atceras šos leģendāros vārdus Obrazcova leļļu teātra izrādē “Neparastais koncerts”? Jā, tas bija pasen, bet šī frāze man prātā iešaujas šad un tad. Gluži tāpat kā - Это страдания вынутого сердца - прошу понять меня правильно . Bija jau vēl tur kādi jokaini teicieni, bet patlaban nenāk prātā. Un nav jau mērķis tos visus atminēties. Es šovakar finalizēju savu izlasīti ar kodēto nosaukumu Love . Tajā es esmu savācis dažādas romantiskas dziesmiņas, kas iepriekš nav trāpījušās citās izlasēs par šo ērmīgo tēmu. Vispār iepriekš man tādas bija saploģītas veselas divas – A True Romance un vēl kāda, kuras nosaukums man nekad neturas prātā. Vien atceros, ka es to biju veltījis (iedāvinājis) Ingrīdai dzimšanas dienā. Acīmredzot neviens – pat es – nav brīvs no šādiem jocīgiem romantisku jūtu uzplūdiem.  Vispār tēmai Love ir maz sakara ar mani. Manas dzīves moto nav All you need is love . Es priekš tā esu pārāk nopietns

Marillion 1984 – Fugazi Vēl viens manis nemīlēto 80to atklājums. Man iepatikās visi trīs pirmie grupas albumi. Ar Fugazi es viņus iepazinu, tāpēc tas ir te. Matthew E. White 2013 - Outer Face EP Kaut ko no Vaita man ierādīja Klāss, bet Outer Face man likās pats labākais – un es pie tā arī paliku. Perfekti veido noskaņu. Mavis Staples - 2010  You Are Not Alone Es ilgi nespēju dzīvot vienā universā. Tas man varbūt no tā, ka lielāko daļu savas dzīves es vadīju klasiskajā rokmūzikā, bet, kā sāku blandīties, tā vairs nespēju apstāties. Es neesmu gospeļu cienītājs, bet tā nu ir sagadījies, ka esmu panesies arī šajā virzienā. Un labi vien ir, jo nav slikta žanra – ir tikai labi vai ne tik ļoti izpildītāji. Miles Davis  1969 - In a Silent Way Es nespēju kāpēc, bet tieši šis Mailza disks man vislabāk iet iekšā. Viegli, nepiespiesti, smalki. Vienkārši kaifs. Modern Jazz Quartet 1962 - Lonely Woman Labu laiku atpakaļ – aptuveni pirms diviem gadiem, es spētu labāk pas