Достоевский - Борис Гребенщиков
3
Mani vienmēr ir sajūsminājis stāsts kā Šveikam veicās Trako Mājā. Viņu veseli trīs ārsti esot veduši vannoties. Man gan tik kruti negāja, but close. Pie manis ierodas māsiņa un paziņo, lai es ģērbjos pliks – mani, lūk, operēšot. Vēlāk gan tika dota īpaša atļauja paturēt apakšbikses. Tas bija kā liels sarūgtinājums maniem palātas biedriem, jo viņi apgalvoja, ja pacients nav kā no mātes miesām nācis, ķirurgs uz viņu pat nepaskatoties. Pēc īsas iekšējas cīņas nolēmu tomēr paturēt pļūtenes kājās vai, precīzāk, uz ūksta. Man likās dīvaini, ka es tāds pliks staigāšu pa gaiteņiem.
Tad nāca tas jaukākais – izrādās, ka mana gulta ir mobila – tā bija uz ritenīšiem, un mani uz operācijas zāli veda tajā. Likās gaužām dīvaini, ka vēl īsu brīdi atpakaļ es te pats uz savām pakaļējām ekstremitātēm biju atnācis, bet tagad – zdrastje! – mani pārvieto kā tādu invalīdu. Tomēr man kā ārkārtīgi laiskas dabas cilvēkam tas pamazām sāka iepatikties. Vienīgi kaitināja, ka neļauj turēt rokas aiz galvas – tā, lūk, es varot gulēt pludmalē, bet šeit ir slimnīca. Tiesa, kas tiesa – tā tas arī ir, jo kur vēl var būt tik briesmīgi nodrāztas durvis un sienas. Operāciju zāles durvis ir apkaltas ar bleķi. Žurkas? Man vecajā dzīvoklī tā bija vienīgā iespēja glābties no šiem pretīgajiem grauzējiem. Bet ko var grauzt operāciju zālē? Ak, Dievs, ne taču nogrieztos locekļus! Muļķības – te noteikti ir kāds cits iemesls.
Pa to laiku mani novieto uz operāciju galda un iesaiņo zaļā audumā. Pate operācija nav atstāsta vērta. Tā kā es zem tā deķa ne locekļa nevarēju redzēt, tad man, kā tas parasti mēdz būt sliktas redzamības apstākļos, uzmācās snaudiens. Dakters laiku pa laikam kaut ko jautāja, acīmredzot lai es neiemiegu. Vienīgais, kas man no sarunas ir palicis prātā, ka man esot neparasti bieza āda. Nevis figurālā (to es jau tāpat zināju), bet gan burtiskā nozīmē. Tas apgrūtinot paveikt operāciju. Tomēr ne tik ļoti, ka sagādātu kaut kādas grūtības ārstam.
Kad viss bija beidzies, mani aiztransportēja atpakaļ uz palātu, un šobrīd es jau esmu mājās. Tagad gan galvu savelk tāda kā smeldzīga sāpe. Tomēr tas viss ir nieki, salīdzinājumā ar to, ko es biju iztēlojies. Man likās, ka operācija ar lokālo narkozi būs kaut kas pa vidu starp zoba kanāla tīrīšanu un skalpa noņemšanu – es bērnībā, lasot indiāņu romānus, biju neskaitāmas reizes iztēlojies, kā tas varētu būt.
Nuja, tagad atliek tikai teikt paldies dakterim, un cerēt, ka izgrieztā pumpa nav vēziska. Вскрытие покажет, t.i. jāgaida analīžu rezultāti. Bet līdz noklausieties šo http://www.youtube.com/watch?v=e12uz5xvyq8. Šausmīgi patīk!
Komentāri
Ierakstīt komentāru