Ogriņš

Jā, bet bija taču kādreiz laiki, kad es vakarā vienkārši likos uz auss, bet pamodos tikai no rīta, kad bija jādodas uz skolu vai kur nu tur vēl. Mūsdienās priecājos, ja izdodas nogulēt kaut vai četras stundas no vietas; laiki ir mainījušies, ar gulēšanu man iet kā kādreiz 90tajos populārā zobu pastas reklāmā – “tagad pat viens (kaut arī) caurs zobs man liktos daudz”.

Patiesībā pagājušonakt es gulēju pat salīdzinoši labi – aizmigu ap vienpadsmitiem, bet pamodos četros ar kapeikām. Tātad līdz divpadsmitiem ir gulēta viena stunda, bet rīta pusē veselas četras – kopā piecas – es nopriecājos. To var uzskatīt gandrīz vai par veiksmes stāstu, un es jau ieslīgstu pašanalīzē, ko un cik es vakar izdzēru, kas man bija nodrošinājis tik stabilu miegu.

Vispār es labprāt gulētu vēl, bet rīta pusē iemigt nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc, uzlicis austiņas, klausos mūziku. Ir patrāpījusies izlasīte, ko kādreiz sastādīju no XXI gadsimta dziesmām. Atceros, cik man grūti gāja, to sastādot, jo es visnotaļ esmu XX gadsimta bērns, pat vēl sliktāk – man tā pa īstam klausīties patīk 60to beigu un 70to sākuma gabalus. Tomēr labu mūziku var atrast jebkurā gadsimtā – es pie sevis nopriecājos un laižos tādā kā snaudā, kad mani pēkšņi pārsteidz tālruņa zvans. Labu brīdi nespēju saprast, kas tas ir par zvanu – varbūt tikai kaut kāds skaņu efekts muzonā? Nē, tas drīzāk būs modinātājs, es beidzot nolemju, un paņemu mobilo, pie sevis lādēdamies, kas tam debilajam telefonam atkal ir uznācis – es taču nekādu “alarmu” neatceros uzstādījis.

Skatos – ienākošs zvans no Andra Ogriņa... Puisis laikam būs piezvanījis man “no kabatas” – kā mūsdienās mēdz teikt. Es zvanītāju pazīstu tikai vārda pēc – pats ar viņu neesmu pazīstams. Tomēr zvans atkārtojas, kad pirmo reizi esmu to noraidījis. Tātad viņš tiešām zvana man? Uz mirkli man ienāk prātā, kādi cilvēki varētu mani traucēt tik vēlā – vai tieši otrādi – agrā rīta stundā. Bērni, protams, varbūt vēl divi trīs draugi, kuri tā var darīt jebkad – lai gan šādu visatļautību nekad neizmanto. Es vispār neesmu cilvēks, kas labprāt ar kādu sarunājas – darbā, piemēram, es savus kolēģus informēju, ka saziņā dodu priekšroku e-pastam, tad čatam, bet zvanīt man var tikai izņēmuma gadījumā. Iemesls tam ir vienkāršs – es pēc dabas esmu 100% introverts – tas pat ir oficiāli pierādīts kaut kādā psiholoģiskā testā, kuru man bija noorganizējusi mana bijusī darbavieta.

Jā, bet visiem šādi sīkumi nav zināmi, - es nodomāju un paceļu klausuli. Tas nav viegli, jo zvanīts tiek no kaut kādas mistiskas aplikācijas, kurai no sākuma ir jādod atļauja piekļūt mana tālruņa datiem. Pēc īsa šaubu mirkļa tādu piešķiru un tūlīt pat sadzirdu klausulē slavenā dzejnieka balsi. Es prasu viņam, vai viņš zina, kam ir piezvanījis? Puisis atbild, ka Mārtiņam Volfam. Tad es apvaicājos, vai viņš zina, cik ir pulkstenis.

-          Es vienkārši redzu, ka jūs esat “aktīvs”, un tā kā mēs FB esam draugi, es gribēju mazliet parunāt...

Tomēr tajā pašā brīdī viņš arī saprot, ka es nevēlos, un atvainojies noliek klausuli, atstājot mani pārdomās par divi lietām: “aktīvs” un “draugs”. Ko šie vārdi nozīmē mūsdienās? Ģīmjgrāmatā mēs visi rādāmies kā draugi – lai arī nereti ir tā, ka neesam viens otru pat redzējuši. Iegūglēju “Andris Ogriņš”, pie sevis prātodams, vai es esmu viņu uzaicinājis “draudzēties” vai arī viņš mani. Jā, ir vesels ieraksts Vikipēdijā, ka latviešiem ir šāds dzejnieks. Tad ievēroju, ka esmu mācījies ar viņu vienā un tai pašā vidusskolā un pat augstskolā. Vienīgi viņš kādus “ašpadsmit” gadu jaunāks par mani – es beidzu skolu, kad Andris bija tikai divi gadus vecs.

Tad sāku prātot, par ko gan mūs ir padarījusi Ģīmjgrāmata, jo visi, kas raksta, taču grib, lai kāds viņus arī lasa, un tāpēc cenšas savu sociālo tīklu draugu pulku palielināt, cik vien tas ir iespējams. Tāpēc es droši vien esmu Andri ieaicinājis draudzēties. Tad atskārstu, ka tieši vakar biju uzstājis, lai Anda (Andra sieva) beidzot ķeras klāt maniem “Armijas stāstiņiem” – viņai ir uzticēti redaktora pienākumi. Varbūt Andris man zvana šajā sakarā? Atveru “Armijas stāstiņus” apmēram pa vidu, mazliet palasu un konstatēju – tāds pastulbs teksts ir padevies. Man pašam, saprotams, svarīgs un mīļš, bet nezinātājam – visticamāk garlaicīgs grafomāna ražojums. Un ko Bārbala bija tajā saskatījusi, kad tik ātri piekrita līgumam un pat izmaksāja honorāru? Tagad naudiņa ir jau palaista vējā – es par to esmu nopircis datoru, kurā patlaban stročīju tekstus. Nāksies vien iespringt un kaut kā bīdīt šo projektu uz izeju. Jā, bet vislielākais čakars ar to būs Andai un līdz ar to – pastarpināti – arī Andrim. Un tagad puisis zvana man naktī – droši vien lai pateiktu, ka neesmu nekāds rakstnieks, lai beidzu muļķoties.

Jā, es, protams, neesmu nekāds rakstnieks. Tāpat kā nekāds IT projektu pārvaldītājs, sistēmu analītiķis, programmētājs... Es neesmu nekas. Kādreiz biju, bet tagad vairs neesmu. Esmu pensionārs. Un, lai nesajuktu prātā, stročīju tekstus. Tāpēc rakstīšana man sanāk gandrīz vai kā dzīvības un nāves jautājums. Jo, kad beigšu, man nekas cits neatliks, kā doties uz izeju, tas ir, uz kapsētu, lai audzētu puķes uz vēdera... Oh, what a drag it is getting old!