A Day in the Life – The Beatles

But I just had to look

Having read the book

I'd love to turn you on.

Es nezinu, vai daudzi cilvēki aizdomājas par tādu dīvainu tematu, ko es dēvēju par piekļuvi mūzikai. Man ar šo lietu ir bijušas problēmas. Pirmo reizi ar to es saskāros īsi pēc tam, kad mans bračka bija iegādājies maģi. Iesākumā lentas viņš no sazin kādiem draugiem dabūja viegli, bet kā šo jautājumu lai risinām turpmāk? Labi, mans čoms Olafs arī nopirka Hota-M, un kādu laiku mēs kā divi narkomāni varējām dalīt šļirci, fui! es gribēju teikt, ierakstus. Tomēr drīz pienāca brīdis, kad mūsu maģi bija tā nodrillēti, ka neko jēdzīgu uz tiem ierakstīt vairs nebija iespējams.

Es nekad neesmu izvirzījis pārmērīgi augstas prasības ieraksta kvalitātei, jo pārāk ilgu laiku esmu pavadījis klausoties muzonu pa radio. Tur kvalitāte parasti bija vienkārši nožēlojama. Lai varētu kaut ko vispār dzirdēt, es dabūju žonglēt ar VEF 12 gandrīz kā ģitāras varoņi ar savu instrumentu uzstāšanās laikā. Ar vienu roku centos noturēt vilni, kas visu laiku peldēja, bet ar otru pielāgoju skaļumu signāla stiprumam, kas parasti arī nebija neko stabils. Mūzikai, kas par spīti šādiem apstākļiem, nokļuva man līdz centriem, varēja būtiski atšķirties no tā, ko oriģinālā spēlēja, jo man savā prātiņā bija tā jāattīra no visādiem zāģiem, bļurkšķiem un blakus trokšņiem. Nepieciešamības gadījumā bija pat jāatlabo vai jāiedomājas, kā varētu skanēt viss iztrūkstošais. Klausīšanās bija radošs process.

Te man nāk prātā, kā mēs pārvadājām zirgus ar kravas auto uz sporta nometni Daugavpilī, bet pa ceļam klausījāmies rāču. Uztveršana bija puslīdz normāla, ja izdevās antenas galu pa lodziņa spraugu iestūķēt vadītāja kabīnē. Ļoti traucēja augstsprieguma līnijas, un, saprotams, zirgi, kas visu laiku bāza savus purnus radio. Acīmredzot, arī viņus tā lieta interesēja. Spēlēja Sweet, kas tobrīd bija mums absolūti topā. Īpaši palicis atmiņā kāds gabals, kas iesākās ar sirēnu – tam vajadzētu būt Blockbuster. Es saku vajadzēja būt, jo loceklis vien zina, kas tur bija patiesībā. Jā, mūsu entuziasms kaut ko saklausīt tajā laikā robežojās ar idiotismu.

No kvalitātes viedokļa situācija būtiski uzlabojās, kad sāku ierakstīt par naudu. Biju pieslēdzies kādam tur Ērikam, kas bija īpatnējs tips, jo ierakstīja tikai no oriģināliem diskiem. Es mēdzu uzkavēties pie viņa un pētīt albumu vākus. Ērikam pret to nebija nekādu iebildumu, jo, manuprāt, viņam bija vienkārši garlaicīgi visu laiku vadīt mājās, cepjot ierakstus kādām tur kundēm. Vispār tas pasākums maksāja labu naudu. Lai arī armijā man alga bija krietni lielāka kā vienkāršajiem mirstīgajiem, un Kaļiņingradā mēs centāmies visumā dzīvot taupīgi, man naudas nekad nebija pietiekošā skaitā, t.i. ne tik daudz, lai es varētu ierakstītu visu, kas šķita nepieciešams.

Vēlāk štatos iepirku Jukebox ar CD pleijeri un dubulto kasetnieku. Kasetes rakstīju pats, bet lielāka interese bija par šaibām, kas atkal maksāja vien’ skaidr’ dālder’, t.i. dolāru. Vidēji $10 par ripu. Priekš manis tas bija dārgi. Te japiezīmē, ka, piemēram, par The Beatles vai Pink Floyd šaibu nereti prasīja pat $20. Lētāk varēja dabūt vienīgi lietotus CD yard sales pasākumos.

90-to sākumā mums darbā laiku pa laikam visos tālruņos atskanēja sauciens „grabj, nagrabļennoje!”. Tas nozīmēja, ka pirāts atkal ir klāt. Viņš pārdeva šaibas par Ls 2-4 gabalā – atkarībā no tā, cik tu ņēmi. Tas bija lēti, bet to tomēr nevar salīdzināt ar interneta laikmetu. Tagad, ja man rodas kaut mazākā interese par grupu vai izpildītāju, es parasti savācu uzreiz pilnu diskogrāfiju, kuru pēc tam varu lēnā garā filtrēt. Īsāk sakot, beidzot varu uzskatīt, ka man patlaban ir piekļuve mūzikai, kādu es to vēlos.

Atceros kā pašā interneta laikmeta sākumā, es savācu no dažādiem avotiem visādu mūziku, kas man mūža garumā ir iepatikusies, un sametu to pāris aptuveni 6 stundu garās izlasēs daudz neraizējoties par to, kādā secībā vai kārtībā dziesmas tur virknējas. Jāatzīstas, ka pāris šādas izlases kā, piemēram, Kaifs, Super, Baigais zāģis un Day in the Life es joprojām patērēju šādā pirmatnējā veidā. Nesen tālrunī pārgāju tikai uz īsajām izlasītēm (60-70 min.), un tad kaut kādā psiholoģiskā brīdī sapratu, ka es sen neesmu dzirdējis tādas lietas kā Jersey Girl, Stairway To Heaven un tml., kuras visas dzīvo garajā kompilācijā Day in the Life. Es saprotu, ka no šādiem gabaliem vien veidot izlasi būtu neprāts – tas ir tāpat kā tortei ēst tikai virskārtu. Tomēr šorīt pamodos tā laicīgāk – ap četriem, un aiz nav ko darīt, ātri uzcirtu izlasīti

Day in the Life

1. Be Bop A Lula – John Lennon
2. Moonshadow – Cat Stevens
3. Angie – The Rolling Stones
4. Bell Bottom Blues – Eric Clapton
5. Dream On – Nazareth
6. In The Death Car – Iggy Pop
7. Jersey Girl – Tom Waits
8. Monolith – T.Rex
9. Sounds Of Silence – S&G
10. Ballad Of John And Yoko – The Beatles
11. Ninety Miles An Hour – Bob Dylan
12. Dandy In The Underworld – T.Rex
13. Boat On The River – Styx
14. Love Me Tender – Elvis Presley
15. My Melancholy Blues – Queen
16. Stairway To Heaven – Led Zeppelin
17. A Day In The Life – The Beatles