Dienasgrāmata

Pirms sākt, atzīšos, ka man nav taisnība. Tā saku, lai izvairītos no nevajadzīgiem ķīviņiem, jo temats – XXI gadsimta populārā mūzika – man ir gluži svešs, un mani spriedumi par to, visticamāk, ir dīvaini. Tomēr punkts uz “i” ir jāuzliek – tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Lieta tāda, ka salīdzinoši nesen es izgāju cauri 1001 albumu sarakstam, kas jānoklausās, pirms tu atņirdzies. Biju nedaudz pārsteigts, ka grāmata izbeidzās pie 2005. gada pirmās puses. Es biju iedomājies, ka tā noteikti katru gadu automātiski atjaunojās ar jaunāko mūzikā. Bet ne tur ta bija, un tāpēc es pie sevis apņēmos, ka es kādreiz tos trūkstošos gadus “ кое-как от руки допишу ” – kā tajā slavenajā aņukā. Nu, lūk, talkā nāca draugi, t.i., Ainars, kas pagājušo vai aizpagājušo nedēļu ģīmjgrāmatā ieteica linku uz 100 XXI gadsimta labākajiem albumiem. Tas nāca tieši laikā. Es, cik nu mana nervu sistēma to ļauj, šos albumus arī noklausījos, un, lai no tā visa kaut kas arī paliktu prātā, atzīmēju arī tādus, kas man iepatikā

Kā man ir laimējies! Vispār gandrīz uzrakstījās – kā mums, latviešiem, ir laimējies, bet tad aptvēru, ka šis nav tas gadījums, bet par to vēlāk. Šorīt klausījos ziņas – ASV ir atvilkuši savus spēkus no Sīrijas, un tagad viņu vienīgie patiesi uzticamie sabiedrotie – kurdi – ir nodoti Erdoanam apēšanai. Tramps ANO sesijas laikā bija ticies ar Turcijas diktatoru un, pēc visa spriežot, vienojušies par “mazu biznesu”. Droši vien pret atbalstu savā pārvēlēšanas kampaņā Tramps būs nodevis sabiedrotos.  Varētu prasīt, kur tad tā mana laime? Vai tad es nemaz nejūtu līdzi kurdiem, kas cīnās par savas valsts atjaunošanu līdzīgi kā latvieši pavisam nesen? Atbilde ir pavisam vienkārša – latviešiem ir laimējies, ka Tramps nenāca pie varas kaut kad 80tajos. Tad viņš 100 reizes būtu paspējis pārdot mūs, latviešus, ar visiem paltrakiem. Arī tagad, protams, tas ir ļoti ticams scenārijs, bet, paldies Dievam, bez ASV vēl eksistē citas NATO valstis, kas to nepieļaus. Varētu vaicāt, kāpēc tikai m

Vējstiklā triecas slapjš sniegs, mašīna laužas cauri aklai tumsai, un man vairāk nekā jebkad agrāk šķiet, ka mēs vienkārši esam nojūgušies – mēs tādā laikā braucam sēnēs. Tas taču ir stulbuma kalngals! Kāpēc mēs nevarējām braukt vakar, kad laiks arī bija tāds pavēss, bet nekas nekrita uz galvas? Es labi zinu kāpēc – mūs aizturēja kārtējā avārija kanalizācijā. Ja tā aizsērē, un smirdīgais ūdens sēž izlietnē un nekur prom netaisās, tad kalendārā var arī neskatīties – tā ir sestdiena. Dabūt santehniķus sestdienā ir praktiski neiespējami, un tie, kas ir dabonami, protams, diktē cenas. “Sestdiena – eto raz. Mežaparks – eto dva. Vajag tūlīt? – eto tri”, apmēram tā darbojas skaitītājs meistaru smadzenēs. Beigās tomēr atrodas viens “Master of Reality” iztīra tās sasodītās trubas. Bet tas viss vakar. Šodien braucam uz mežu – tā kā sēņot, tā kā fotografēt. Tas, ka sēņu nebūs, man šķiet pašsaprotami – ne jau pirmo reizi šogad mēģinām pie tām tikt. Tas, ka nevarēsim fotografēt, tomēr nepatīk

Nezinu, kā ir ar kanādiešiem, bet tādu amerikāņu, kas regulāri brauc uz Eiropu (Parīzi vai kādu citu vietu), nav nemaz tik daudz. Tomēr šis maģiskais vārds iedveš viņos bijību un pārliecību, ka tur noteikti ir forši, ja jau tik daudziem tur patīk. Par Parīzi, kuras vairs nav. Jā, es nekad neesmu tur bijis, un visi mani iespaidi saistās ar Simenona, Hemingveja vai vēl ievērojami senāku rakstnieku aprakstiem. Viņu sajūtas, iespējams, vairs nav piedzīvojamas, un tās tur meklēt droši vien ir bezjēdzīgi. Kas mani kavē apmeklēt Parīzi (tāpat kā daudzas citas leģendāras lielpilsētas)? Iemesli ir vairāki. Vienkārt, automašīnas. Jā, tas var izklausīties smieklīgi, bet mani kaitina bezgalīgās auto plūsmas visos virzienos, ne pārāk tīrais gaiss un ar noparkotiem auto “piesārņotās” ielu malas, kas neļauj novērtēt to skaistumu un patieso izskatu. Mūsdienās tā tas diemžēl ir visur, un tas ir ārkārtīgi bēdīgi. Protams, var teikt, ka populārākajās tūristu apskates vietās mašīnas novietot ir