Fragile - Sting
On and on the rain will fall
Like tears from a star like tears from a star
On and on the rain will say
How fragile we are how fragile we are
Pamostos viss vienos sviedros. Nē, es nebūt neesmu slims. Vienkārši ir 2012. gada vasara, kad laika apstākļi ir visdīvainākie – vēl nesen bija vēss un lietains, bet tagad pēkšņi ir uznākusi gandrīz vai neciešama tveice. Vēl pa vidu iegadās pa pērkona negaisam – tā teikt, pilnam komplektam. Nāk prātā divi indieši, kuri bija atbraukuši uz Latviju, lai piedalītos vienā projektā. Viņi man jautāja, vai musonu sezona mums vienmēr ir šajā laikā...
Uzvelkam to plānāko un vieglāko kas ir, un dodamies uz Arēnu Rīga uz Stinga konci. Ierodamies laicīgi, jo biļetes ir nopirktas parterā, kur jāstāv kājās. Es parasti cenšos nokļūt pirmajās rindās, jo vienmēr gribas ieskatīties dziedātājam acīs – pašu mūziku jau var paklausīties arī mājās, bet mākslinieku sajust ir iespējams tikai koncertā.
Cilvēki, kas domā līdzīgi man, jau ir sākuši pulcēties, un liela daļa karstuma nogurdināti sasēdušies zālē uz grīdas kā tādi hipiji. Liekas nedaudz dīvaini, bet mēs ar Ingrīdu darām tāpat – sūds ar visām tām baltajām biksēm! Cilvēki pārsvarā ir vecumā tā ap trīsdesmit. Izdalās tikai kāda kundze, kurai, pēc visa spriežot, varētu būt arī pāri septiņdesmit. Nabadzīte varonīgi stāv kājās, laikam stīvie kauli neļauj piesēst. How fragile we are, nodomāju es, jo man pašam manos piecdesmit arī nav diezko viegli nosēdēt. Drīz sāk drusku salt pakaļa - vai tiešām zem grīdas būtu ledus?
Publika visapkārt mums izskatās uzkrītoši inteliģenta. Visi labprāt tērzē - gan latvieši, gan krievi. Iznāk drusku papļāpāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. No viņiem uzzinu par iepriekšējiem Stinga koncertiem, kuros es neesmu bijis klāt.
Tuvākajā apkārtnē nemanu pat nevienas urlas. Jādomā, ka šī iemesla dēļ neviens nav spējīgs kārtīgi uzsvilpt, lai piespiestu slaveno mākslinieku uzsākt laikā.
Beidzot Stings ir klāt un rauj vaļā. Dragā roķīgi. Pats tāds smuks – priekš saviem gadiem, saprotams. Muskuļainas rokas, šaurs viduklis, stiegrains kakls. Sāk viņš kā profs – savu darbu zina. Tomēr liekas, ka viņam nav liela prieka par to, ka atkal ir jāstrādā. Vairākkārt starp dziesmām Stings pieliek sev pirkstu pie deniņiem kā nošaujoties. Šis žests viņam sanāk visai orgāniski – acīmredzot tas viņam ir tāds ieradums. Tikai pie Englishman in New York, Stings ir tā riktīgāk iejuties.
Bez Paša uz skatuves vēl ir solene, ko spēlē kāds tips, kuram patīk periodiski pietuvoties skatuves malai un visādi izdarīties publikas priekšā. Tad vēl viens džeks ir pie taustiņiem , bet cits pie bungām. Visi šie kungi ir jau nedaudz gados – līdzīgi kā pats Stings. Skatuves dibenā darbojas arī divi jaunāki ļaudis – meitene un puisis – balss un vijole. Pats Stings spēlē mūžu vecu baseni. Sen neesmu redzējis tik ļoti apdilušu ģitāru.
Skan, saprotams, profesionāli. Liekas visaizrautīgāk strādā buņģieris. Ģitāristam, kā jau teicu, patīk zīmēties, bet jaunos tā īsti pie šprices nelaiž. Vispār es neesmu baigais Stinga fans. Man galvenokārt patīk viņa lēnie un mierīgie gabali. Pirms katras dziesmas Stings noskaita tradicionālos one, two, three four. Sanāk tas viņam līdzīgi kā paši gabali – sāk viņš agresīvi, bet tad drīz vien palaižas mīkstumā, t.i. it kā atslābst.
Arēna Rīga ir stāvgrūdām pilna – zālē vispār nav kur ābolam nokrist. Sapulcējušies ir īsti fani – labprāt dzied līdzi, zina vārdus, un Stingam nav grūti vadīt zāli kā tādu papildus instrumentu. Tas priecē abas puses.
Kā jau teicu, man patīk Stinga liriskie gabali. Tāpēc es modri vēroju, kādu soleni pirms kārtējās dziesmas paņems ģitārists. Ja sarkano, tad atkal dragās, bet ja to finiera krāsā, tad var cerēt uz ko maigāku. Koncerta beigās Stings ļauj izcelties visiem, kas ir uz skatuves. Īpaši iespaidīgs ir vijolnieks – tas dragā ne pa jokam. Vienīgi liekas, ka instruments ilgi neizturēs, ja puisis turpinās spēlēt tikpat enerģiski.
Kā jau minēju, ir nepanesami karsts. Stāvot zālē ir sajūta, ka elpo kaimiņa padusi – visi svīst. Stingam arī no rokām notek sviedri, kad viņš tā enerģiskāk uzklapē pa stīgām. Atzīstos, ka sāku gaidīt konča beigas, jo tveice ir vienkārši nomācoša. Brīdi zālē pat tiek izdalītas auksta ūdens glāzes, ko klausītāji padod tālāk viens otram.
Tomēr publika ir kaifā, un izskatās, ka Stings arī, jo beigās nospēlē kādus četrus, piecus gabalus papildus. Man vislabāk patīk pēdējā dziesma, kad Stings atņem soleni ģitāristam, un praktiski viens pats nospēlē un nodzied Fragile (vienu no maniem mīļākajiem). Kā gribētos aiziet uz viņa akustisko konci mazā zālītē!
Like tears from a star like tears from a star
On and on the rain will say
How fragile we are how fragile we are
Pamostos viss vienos sviedros. Nē, es nebūt neesmu slims. Vienkārši ir 2012. gada vasara, kad laika apstākļi ir visdīvainākie – vēl nesen bija vēss un lietains, bet tagad pēkšņi ir uznākusi gandrīz vai neciešama tveice. Vēl pa vidu iegadās pa pērkona negaisam – tā teikt, pilnam komplektam. Nāk prātā divi indieši, kuri bija atbraukuši uz Latviju, lai piedalītos vienā projektā. Viņi man jautāja, vai musonu sezona mums vienmēr ir šajā laikā...
Uzvelkam to plānāko un vieglāko kas ir, un dodamies uz Arēnu Rīga uz Stinga konci. Ierodamies laicīgi, jo biļetes ir nopirktas parterā, kur jāstāv kājās. Es parasti cenšos nokļūt pirmajās rindās, jo vienmēr gribas ieskatīties dziedātājam acīs – pašu mūziku jau var paklausīties arī mājās, bet mākslinieku sajust ir iespējams tikai koncertā.
Cilvēki, kas domā līdzīgi man, jau ir sākuši pulcēties, un liela daļa karstuma nogurdināti sasēdušies zālē uz grīdas kā tādi hipiji. Liekas nedaudz dīvaini, bet mēs ar Ingrīdu darām tāpat – sūds ar visām tām baltajām biksēm! Cilvēki pārsvarā ir vecumā tā ap trīsdesmit. Izdalās tikai kāda kundze, kurai, pēc visa spriežot, varētu būt arī pāri septiņdesmit. Nabadzīte varonīgi stāv kājās, laikam stīvie kauli neļauj piesēst. How fragile we are, nodomāju es, jo man pašam manos piecdesmit arī nav diezko viegli nosēdēt. Drīz sāk drusku salt pakaļa - vai tiešām zem grīdas būtu ledus?
Publika visapkārt mums izskatās uzkrītoši inteliģenta. Visi labprāt tērzē - gan latvieši, gan krievi. Iznāk drusku papļāpāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. No viņiem uzzinu par iepriekšējiem Stinga koncertiem, kuros es neesmu bijis klāt.
Tuvākajā apkārtnē nemanu pat nevienas urlas. Jādomā, ka šī iemesla dēļ neviens nav spējīgs kārtīgi uzsvilpt, lai piespiestu slaveno mākslinieku uzsākt laikā.
Beidzot Stings ir klāt un rauj vaļā. Dragā roķīgi. Pats tāds smuks – priekš saviem gadiem, saprotams. Muskuļainas rokas, šaurs viduklis, stiegrains kakls. Sāk viņš kā profs – savu darbu zina. Tomēr liekas, ka viņam nav liela prieka par to, ka atkal ir jāstrādā. Vairākkārt starp dziesmām Stings pieliek sev pirkstu pie deniņiem kā nošaujoties. Šis žests viņam sanāk visai orgāniski – acīmredzot tas viņam ir tāds ieradums. Tikai pie Englishman in New York, Stings ir tā riktīgāk iejuties.
Bez Paša uz skatuves vēl ir solene, ko spēlē kāds tips, kuram patīk periodiski pietuvoties skatuves malai un visādi izdarīties publikas priekšā. Tad vēl viens džeks ir pie taustiņiem , bet cits pie bungām. Visi šie kungi ir jau nedaudz gados – līdzīgi kā pats Stings. Skatuves dibenā darbojas arī divi jaunāki ļaudis – meitene un puisis – balss un vijole. Pats Stings spēlē mūžu vecu baseni. Sen neesmu redzējis tik ļoti apdilušu ģitāru.
Skan, saprotams, profesionāli. Liekas visaizrautīgāk strādā buņģieris. Ģitāristam, kā jau teicu, patīk zīmēties, bet jaunos tā īsti pie šprices nelaiž. Vispār es neesmu baigais Stinga fans. Man galvenokārt patīk viņa lēnie un mierīgie gabali. Pirms katras dziesmas Stings noskaita tradicionālos one, two, three four. Sanāk tas viņam līdzīgi kā paši gabali – sāk viņš agresīvi, bet tad drīz vien palaižas mīkstumā, t.i. it kā atslābst.
Arēna Rīga ir stāvgrūdām pilna – zālē vispār nav kur ābolam nokrist. Sapulcējušies ir īsti fani – labprāt dzied līdzi, zina vārdus, un Stingam nav grūti vadīt zāli kā tādu papildus instrumentu. Tas priecē abas puses.
Kā jau teicu, man patīk Stinga liriskie gabali. Tāpēc es modri vēroju, kādu soleni pirms kārtējās dziesmas paņems ģitārists. Ja sarkano, tad atkal dragās, bet ja to finiera krāsā, tad var cerēt uz ko maigāku. Koncerta beigās Stings ļauj izcelties visiem, kas ir uz skatuves. Īpaši iespaidīgs ir vijolnieks – tas dragā ne pa jokam. Vienīgi liekas, ka instruments ilgi neizturēs, ja puisis turpinās spēlēt tikpat enerģiski.
Kā jau minēju, ir nepanesami karsts. Stāvot zālē ir sajūta, ka elpo kaimiņa padusi – visi svīst. Stingam arī no rokām notek sviedri, kad viņš tā enerģiskāk uzklapē pa stīgām. Atzīstos, ka sāku gaidīt konča beigas, jo tveice ir vienkārši nomācoša. Brīdi zālē pat tiek izdalītas auksta ūdens glāzes, ko klausītāji padod tālāk viens otram.
Tomēr publika ir kaifā, un izskatās, ka Stings arī, jo beigās nospēlē kādus četrus, piecus gabalus papildus. Man vislabāk patīk pēdējā dziesma, kad Stings atņem soleni ģitāristam, un praktiski viens pats nospēlē un nodzied Fragile (vienu no maniem mīļākajiem). Kā gribētos aiziet uz viņa akustisko konci mazā zālītē!
Komentāri
Ierakstīt komentāru