Dienasgrāmata

savulaik oligarhi kā no ķēdes norāvušies visi metās apriet Auderu, jo viņš kopā ar JL gribēja Latvijā ko mainīt. viņam pretī nostādīja "zoodārza prezi", cerot, ka savstarpējās ķirurgu nesaskaņas ir kā garants, ka Zatlers būs uzticīgs oligarhu komandai. notika citādāk - var pat teikt - savādāk. Zatlers uzdeva sev jautājumu, ko vajadzētu sev uzdot katram - Kas es tāds esmu? Atbilde nebija simpātiska tobrīd, un tālāk Zatlers jau rīkojās kā ķirurgs, un tas bija svētīgi Latvijai. un runa šeit nav tikai par Saeimas atlaišanu, bet par viņa darbību Prezidenta amatā kopumā. arī viņa tālākā rīcība deva cerības Latvijai izglābšanos no nolemtības dzīvot oligarhu ķēķa pārvaldībā. viņš dibināja pariju, kur iesaistīja jaunus un politikā vēl nesačakarētu prātus. viņš gribēja arī iesaistīt tur Latvijas krievus pozitīvā attīstības programmā (pieņemot, ka korupcija un 20% - tas ir slikti). viņš izgāzās. daļu viņa partijas vai nu uzpirka vai kā savādāk ietekmēja, un Puzes punduris atkal guva vi

Bērnībā man dažkārt iznāca klausīties kulta mūziku – Sencis bija iegādājies plati ar Doma baznīcā atskaņotām Baha mesēm. Nedrīkst aizmirst, ka šajā baznīcā atradās viens no dižākajiem “orgāniem” Eiropā. Nevaru teikt, ka es ģību to klausoties, bet savs kaifs tur tomēr bija. Nākamā reize, kad sanāca saskarties ar kulta mūziku man bija krietni vēlāk – tā bija rokopera Jesus Christ Superstar , kas man likās gana iespaidīga. Salīdzinoši nesen dabūju zināt, ka Kraftwerk arī spēlējot kulta mūziku, un man jau sāka likties, ka varbūt derētu iegriezties baznīcā biežāk, mož’ vēl sanāk ko “krutu” dzirdēt. Ākstos, protams. Mani vienkārši kaitina, ka vārdiņu “kults” lieto vietā un nevietā. Es saprotu Ostapu Benderu, kad tas atņēma Paņikovskim gurķi, teikdams “Nepārvērtīsim ēšanu par kultu” (un apēda gurķi pats). Tomēr piedēvēt kulta statusu vienkārši populārām filmām, dziesmām, pat ēdieniem vai pavāriem man liekas aplami un ērmīgi. Kādu mūziku tad es būtu gatavs pacelt kulta statusā? Nesen Klā

Savāda vasara kādreiz bij. Teic, kur tā steidzās! “Ko var cepties par vasaru - ideāla vasara! Nav karsts, nav arī auksts, sauli nomaina lietutiņš, var ielīst Daugavā, vienlaikus nav ziņu par psihiem peldētājiem kā citu vasaru. Nav ādas apdegumu. Zāliens nav izdedzis. Dārzs zaļo, Kartupeļi aug griezdamies. Vienīgais iebildums - Kur ir SĒNES?!” – tā ģīmjgrāmatā cepas Uldis. Tas viss acīmredzot atbildot uz manām žēlabām, ka nav siltuma, nav laimes. Vispār es Uldim varētu piekrist daudz vairāk nekā viņam pašam liekas, jo, patiešām, – supersilts laiks tā pa īstam jau nav vajadzīgs. Ja nu vienīgi tiem, kas gādā sienu. Es pats siena vālā neesmu bijis gadus 20, un tāpēc uz mani vismazāk varētu krist aizdomas, ka alkstu pēc saulaina laika. Tomēr ir pāris lietas, kas man kremt šīs vasaras paskarbo laika apstākļu sakarā. Jā, man, līdzīgi Uldim, nav izteiktas orgāniskas vajadzības pēc svelmes. Tikai ar vienu atrunu – vasaras sākumā es gribu kaut pārīti riktīgi karstu dienu, lai justos atdzēr