Ziņas

Kauns

 Esam tikko kā no lielveikala, un virtuve ir pilna ar iepirkumiem, kurus neesam vēl paspējuši sašķirot un sakrāmēt pa vietām. Te pēkšņi sieva saka, ka tūlīt, tūlīt iebrauks māsa, un mēs steidzam iepirkumus ātri sagrūst pieliekamajā, lai neviens tos neredzētu. Mēs visi – sieva, abas meitas un es pats – saprotam, ka vajag steigšus nobēdzināt visu, kas liecina par mūsu pārticību. Vienīgi, kad vecākā meita, kura arī ir centīgi palīdzējusi labumus noslēpt, prasa man – kāpēc mēs tā darām? Jā, patiesi, kāpēc? Atbilde nav tālu jāmeklē – tāpēc, ka man kauns. Man kauns, ka esam pārtikuši – mums nenieka netrūkst; es saņemu krietnu algu, braucu ārzemju komandējumos, no kuriem atgriežos vēl turīgāks, jo saņemu labu dienasnaudu, un man ir cerības nākotnē pelnīt arvien vairāk, īsāk sakot, dzīve iet uz augšu, aizvien straujāk uz augšu. Un par to man ir kauns. Gandrīz viss, kas krievu laikos bija gājis teju vai uz urā, pēkšņi pēc sadursmes ar dzīves realitāti ir izrādījies nederīgs, muļķīgs un dažkār
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Ciešanas

 Pasaulē nav iespējamas lielākas ciešanas kā tad, kad vīrietim ir temperatūra virs 37,0. Izbaudu šo pieredzi: nevesels sajutos jau sestdien, svētdien man sāpēja galva, bet es ārstējos ar sīvo, kas, savukārt, neļāva man saslimt vakar – man oficiāli skaitījās paģiras. Varēju gan uzturēt versiju, ka esmu saindēts – Spirits & Wine man piegādāja dīvainu vīnu – plastmasas pudelēs. Arī garšoja tas īpatnēji – ar tādu savādu rūgtuma piegaršu. Lietu vēl dīvaināku padara apstāklis, ka šņabja tirgotāji man bija piegādājuši liekas 6 pudeles, bet neviens nepūlējās tās atgūt – lai arī es informēju piegādātāju par kļūdu. Tā nu mēs esam nonākuši līdz izgājušajai naktij, kad manas īstās ciešanas tikai sākās. Iesākumā man nepārtraukti sala, un es domās nolādēju Ingrīdu, kas katru vakaru riktīgi izvēdina guļamistabu neatkarīgi no tā, vai kāds tur jau salst vai nē. Tomēr viena lieta mani darīja bažīgu – kad sarāvos čokurā vai arī vienkārši saliku kājas kopā – vienu pāri otrai – man uzreiz palika karsti
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Gavēņa dienasgrāmata

Attēls
 Es varu būt lepns – man pašam ir savs privātais gavēnis. Tas sākas 1. janvārī, un, ja nenotiks kas ārkārtējs, noslēgsies 17. martā, kad mums ir nopirktas aviobiļetes uz Maljorku. Vispār tā ir kolosāla sajūta, kad tev ir iegādāts ceļojums – it kā tu būtu bagāts. Lai gan nē – tam nav nekāda sakara ar bagātību. Tā vienkārši ir forša jušana. Otra lieta, ar ko mans privātais gavēnis atšķiras no vispārpieņemtā, ir tā saturs: esmu apņēmies nelietot alkoholu un nelopņīt saldumus. Šim pasākumam esmu rūpīgi gatavojies – lielo šņabja un “Melnā balzama” pudeles nofinišēju īsi pirms Jaungada. Tāpat arī 6 pudeles alus, kuras biju iegādājies, lai cilvēkiem būtu ko uzdzert picai (apmēram reizi gadā arī mūsmājās tādu pasūtina). Tomēr sagadījās tā, ka alu mana ģimene (tās paplašinātajā versijā) palaida garām, dodot priekšroku vīnam. Rezultātā es vecgada vakarā, pareizāk sakot, rītā biju spiests izlakt pusduci alu – nevar taču laist mantu postā. Biju iedomājies, ka nedzert būs ļoti grūti, pat atvēru šo
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Atkarība

Attēls
  and I don't have a drinking problem, 'cept when I can't get a drink Šķiet, tādas īstas un postošas atkarības man nekad nav bijis. Protams, var atcerēties manu smieklīgo un teju vai neremdināmo kāri pēc saldumiem bērnībā, kas vēlāk pusaudža gados pārauga tieksmē pēc alus un vīna – tātad alkohola. Turpmākajos gados vēlme iedzert ir lieliski pieaugusi; tagad man ir pat pašam savs vīna pagrabs, un slikta šķiet tā diena, kuru nevainago kauss indes, tas ir, glāze vai pāris laba vīna. No draņķīga cenšos izvairīties – kaut kur dzirdētais teiciens, ka dzīve ir pārāk īsa, lai dzertu lētu vīnu, man prātā ir iesēdies neatgriezeniski. Tomēr manas dzeršanas iemesls nav meklējams vēlmē apreibināties, bet gan vēlēšanās slīgt garšas baudās un sevi mazliet palutināt. Reibums, kas tam visam nāk līdzi, man patīk tikai pirmajā brīdī; vēlāk sajūta, kad kļūstu miegains un truls, nemaz nav tik patīkama. Alkohols mani nevis aktivizē, bet drīzāk sabremzē.  Tomēr pēc iepazīšanās ar “īstu” alkoholiķ
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Eglīte

Attēls
  – Tu varēsi izvēlēties eglīti! – es saku Teodoram, un viņš priecīgi atsaucas: – Jā! Tobrīd es vēl neapjautu, ka pats bāžu galvu cilpā. Mēs trijatā – mazdēliņš, Nenne un es, Nennis, sēžam mašīnā un tā prātīgi pukšķinām uz Alfu, cerot, ka tur varēs nopirkt eglīti. Teodors gan bija gribējis braukt uz mežu, bet laika trūkuma dēļ diemžēl tas nav iespējams, un, solot izvēles iespējas, mums ir izdevies novirzīt mazbērna prātus veikala virzienā. Pirmā vilšanās ir stāvvieta, pareizāk sakot, tās trūkums. Mēs ilgi riņķojam un to meklējam, bet nesekmīgi. Beigās izdodas apstāties gandrīz pie paša eglīšu tirgus, nekaunīgi aizlienot priekšā kādam, kas bija pacietīgi gaidījis sev “vietu zem saules”. Vispār man riebjas, ja kāds tā izrīkojas, bet, jūtot, ka mazbērnam pacietība ir jau uz robežas, nekas cits neatliek. Ieejam eglīšu tirgū, un Teodors sapriecājies norāda uz pašu skaistāko eglīti, kura te ir nolikta klientu pievilināšanai. 60 eiras – tas pārspēj visas manas fantāzijas par eglīšu cenām, bet
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Murka

Attēls
Es kaķus ienīstu jau kopš bērnības. Šie dzīvnieki bija apsēduši smilškasti, kurā mēs mēdzām spēlēties. Būvējot smilšu pilis, iegrābties kaķa sūdā ir neizsakāmi pretīgi. Kopš tiem laikiem manī mīt nepatika pret kaķiem; man daudz labāk patīk suņi, tie ir uzticami un mīļi, bet kaķi – kaķiem taču nav dvēseles, tie dzīvo pa sevi un nav manas draudzības cienīgi.  Diemžēl šīs jūtas nav abpusējas – kaut kāda iemesla dēļ šie dzīvnieki domā, ka es tos mīlu un nespēju bez viņiem iztikt ne brīdi. Pietiek man parādīties kādās mājās, kur mīt kaķis, un drīz vien mincis jau trinas man gar stilbiem un pat lūko ierausties klēpī. Kaķis mūsmājās parādījās pēc tēva nāves – kopā ar Lielvārdes māju es mantoju viņa kaķi – Murku. Tobrīd kaķene jau bija krietni veca, un kaimiņi man teica, ka kaķi pieķeras vietai, nevis cilvēkiem – lai es labāk pat nemēģinot Murku vest uz Rīgu. Tā arī darīju. Tomēr, kad pēc nedēļas aizbraucu apskatīties, kā tad Murkai ir klājies un papildināt viņas pārtikas krājumus, kaķis bez b
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Makgovans

Attēls
 Tas bija traks pārmaiņu laiks. Mainījās burtiski viss – mūsu acu priekšā gruva “padumjā” sistēma, es pametu darbu, kur biju iesēdies uz 7 gadiem (kādu brīdi pat piepelnījos kā taksists, kā arī nodevu tukšās pudeles, ar kurām bija pilns pagrabs); parādījās jauni draugi un līdz ar viņiem daudz jaunu lietu – filmas, mūzika, grāmatas. Jā, veikalos uz mirkli pat parādījās jauni dzērieni, pirms tos nomāca “rojālistu” spirts – vēl vakar lasīju ierakstu ģīmjgrāmatā: “kas nenomira no Royal spirta – tie dzīvo ilgi”. Īsāk sakot, gāja uz urrā, un katra diena atnesa ko jaunu – brīžam pat uzmācās tādas kā bailes, ja kaut ko nokavēsi no šīs jaunās, lieliskās dzīves, paliksi “jaņos” uz visu mūžu. Mūzikā divi lielākie atklājumi bija Onkulis Toms un Pogas – skaidri neatceros, kad tieši tas notika – vai tās bija 80to beigas, vai arī 90to sākums. Katrā gadījumā Veitss un Makgovans bija gluži vai kā šo pārmaiņu simboli, jo tajā laikā visradikālāk izmainījās tieši mana muzikālā gaume, kas iepriekš bija par
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk