Saule, Pērkons, Daugava – Mārtiņš Brauns

Saule mūsu māte -

Daugav’ - sāpju aukle.

Pērkons velna spērējs

Tas mūsu tēvs.

- Nu, sanāksim korītī un uzrausim „Strauja, strauja upe tecēj” – saka kāds vīrietis, apstājoties man blakus pie renes. Daudz negaidījis šis rauj vaļā (abus). Dziesma skan tikpat pārliecinoši kā strautiņš pa reni. Vairāki koristi piebiedrojas – atkal ar abiem, un šis kļūst par manu visu laiku iespaidiem bagātāko tualetes apmeklējumu. Var pat teikt, ka tas ir sava veida Dziesmu Svētku gala koncerta atklāšanas akts.

Īstā, oficiālā atklāšana notiek mirkli vēlāk, kad runu saka Valsts Prezidents. Šamais cenšas runāt ar pauzēm, lai izklausās svinīgāk. Sanāk nedaudz pastulbi, jo publika katrā pārtraukumā sāk aplaudēt, cerot, ka runātājs beidz. Kaut kā tomēr viņš aizmoka līdz frāzei „Dievs svētī Latviju!”, un visi ceļas kājās himnai. To diriģē 100 gadus vecais Goda Virsdiriģents, un skan skaisti un svinīgi. Man, kuram sariešas kāda asara acī pat tad, kad mūsu himnu kropļo populāri estrādes mākslinieki pirms hokeja spēlēm, tagad tās birst kā pupas. Nu, nevaru es ar sevi neko tur padarīt! Katru reizi atskanot Tautas Lūgšanai, es domās izskrienu cauri visai mūsu vēsturei līdz pat šim brīdim. Šoreiz klāt vēl nāk domas par izcilo vīru – simtgadnieku, kas stāv tribīnē un diriģē. Tāds mūžs! Un kur tad vēl cilvēku tūkstoši, kas tik smuki dzied. Tie ir tērpušies košos tautas tērpos, un tu zini, ka visa vakara garumā nedzirdēsi nevienu bļa vai matj. Kāpēc gan tā nevar būt vienmēr?

Pirmajā daļā skan tādas svinīgas un patriotiskas dziesmas. Neatceros vairs kurš no mūsu komponistiem vairāk mokās ar caureju un kurš ar aizcietējumu, diskutējot par Līgo svinēšanu Rīgā, bet abiem ir atradusies vieta Svētku programmā. Ko lai saka? Man nekad dziesma neliekas labāka tikai tāpēc, ka tā ir patriotiska. Skaņdarbam visupirms ir jābūt skaistam. Te lielisks piemērs ir Brauna Saule, Pērkons, Daugava.

Otrā daļa ir jautrāka, tur dominē pūtēju orķestri. Brīžam pat sāk likties, ka mēs, latvieši, esam taurētāju tauta – pūtēju ir saradies nemaņā daudz. Nav jau slikti, bet tas viss padara Svētku programmu neiedomājami garu. Ja aizskrienam notikumiem priekšā, tad gala koncerts skan 6 stundas, kas – piekritīsiet – ir gana ilgi, drusku mokoši un pat garlaicīgi. Nevar nepamanīt, ka mobilie operatori vairs nespēj nodrošināt interneta piekļuvi – tātad daļa publikas jau ir kaut kur citur.

Man no jautrās daļas patika kāda dziesmiņa par „lepnu meitu”, kas nespēj izvēlēties vīru. Tajā skan patiess dzīvesprieks – ne par velti publika lūdz to atkārtot. Virsdiriģente ir ļoti atbilstoša – sprigana meiča ar blondiem matiem. Viņa diriģējot brīžiem tā aizraujas, ka uz lielā ekrāna pavīd šīs kora vadones naba. Nekas, viss kārtībā – smuki, un tas lieliski piedien šai dziesmiņai.

Trešā, noslēdzošā daļa, ir pati skaistākā. Skan brīnišķīgas Līgo dziesmas. Vienīgi to varbūt ir pat par daudz. Liekas, ka dzirdu vienus un tos pašus vārdus vairākas reizes no vietas. Pēdējā – mistērija – gan man neaiziet līdz centriem. Liekas par daudz samuhļīts.

Saule, Pērkons, Daugava noslēgumā skan vareni. Tomēr Gaismas Pils koru izpildījumā ir kronis visam. Ar to varētu beigt, bet beigās skan vēl kāda dziesma, kur kopā ar koriem dzied divi solisti. Vispār koncerta garumā solo dziedātāju, visādu instrumentu un dažādu citu lietu ir tiešām daudz, un, manuprāt, tas it ļoti veiksmīgi. Tomēr nobeigt vajadzētu kopkorim. Īpaši, ņemot vērā to, ka vīriešu kārtas solists ir gaužām švaks.

Nu, koncerts tagad ir beidzies un var sākties Dziesmu Svētki!