Dienasgrāmata

1. Izrādās, ka visi ir viens otram čomi; viņi joko, pļāpā, smejas. Vienīgi es viens turos savrup un nepiedalos kopējās sarunās. Mēs tikko kā esam strīdējušies, un es joprojām jūtu, kā manas iekšas svilina niknums; es vienīgais nespēju aizmirst strīdu, bet domās izdzīvoju to atkal un atkal. Ko man būtu vajadzējis pateikt? Kā labāk varēju atbildēt pretiniekiem? Tagad ideju netrūkst; tās ir viena labāka par otru, bet diemžēl par vēlu – strīds ir beidzies. Jūtu, ka man nenormāli skauž, kā mani klasesbiedri spēj tik nepiespiesti nolikt domstarpības malā, un atkal justies pavisam relaksēti – it kā nekāda strīda nemaz nebūtu bijis. Ta pie velna viņus! Varu iztikt arī viens pats, un ieņemu stāju, kāda, manuprāt, piemita Fileasam Fogam, kāda Žila Verna romāna varonim, kam man dikti gribētos līdzināties. Būt vēsam, vienaldzīgam, pat nedaudz garlaikotam par apkārt notiekošo, tā man liekas lielākā māksla dzīvē. Ja to vēl papildinātu teju neizsmeļamas naudas iespējas... -          Jau a

Klāt ir pavasaris un līdz ar to domas par gavēni. Mūsu senči vēl pirms visādām kristīgām ticībām esot tādu ievērojuši. Nu labi – štrunts par senčiem, onkulis Teodors arī tā darīja. Viņš bija tips, no kā man bērnībā bija dikti bail. Neskatoties uz lielo vecumu, viņam piemita biedējoši zema un skaļa balss. Teodors katru gadu pavasarī samazināja ikdienas pārtikas devu mēneša garumā, līdz beigās vienu dienu uzturā lietojis tikai ūdeni. Pēc tam lēnām atgriezies atpakaļ pie ikdienas pārtikas normām. Teodora metodi man atdarināt negribas. Labāk es atteikšos uz 40 dienām no kā tāda, kas man ir dikti mīļš. Un kas gan tāds var būt cilvēkam manā vecumā? Zināms – alkohols un saldumi. Sacīts – darīts. Nolemju 6 nedēļu garumā veikt eksperimentu ar cilvēku – atteikties no šīm divām lietām, no kurām jūtos atkarīgs. Ar saldumiem ir visvienkāršāk. Izrādās, ka tos pavisam mierīgi ir iespējams aizstāt ar augļiem. Tā es riju vīnogas, mandarīnus, apelsīnus, banānus un tamlīdzīgas nelietības tādos

Ir tāds nodrāzts teiciens “Laime nav naudā, bet gan tās daudzumā”. Jā, es zināmā mērā esmu pieradis skatīties uz naudas lietām filozofiski. Man ir tāda karma, precīzāk, darba vieta. Viņi man maksā mēnesī noteiktu summu, ar kuru tad arī es cenšos iztikt. Laiku ap laikam man uzrēķina prēmijas. To lielums vai mazums dažkārt svārstās priekš tāda kā es tik fantastiskā apjomā, ka es pat ikdienā esmu pieradis domāt tā – nu pazaudēju štuku , nu divas – ar to vēl pasaule nebeidzas. Dažkārt sanāk šādu naudu iemantot. Par īstu naudu, kad būtu mērāma miljonos vai pat miljardos, kā redzams, es neprātoju. Dzīvoju pārticis un esmu apmierināts ar to, kas ir. Esmu dažkārt nokāvies ar pārdomām, kas notiktu, ja kādu dienu kantoris “atkostu” mani un sāktu man algu samazināt. Pie kādas summas es ietu prom? Nācās secināt, ka ne pie kādas. Siltas telpas ar interneta pieslēgumu, bezmaksas dators, planšete, telefons... Neierobežots mobilā interneta pieslēgums. Dienesta auto par 100 eirām mēnesī. Veselīb

Atceros sen, sen – vēl ģīmjgrāmatas ziedu laikos, kad mēs tik aizrautīgi apspriedām mūziku un ceļus, kā līdz tai katrs bijām nonākuši, es sapazinos ar Ainaru. Virtuāli, saprotams. Mēs salīdzinoši ilgi bijām debatējuši par Led Zeppelin un tamlīdzīgām nelietībām, un man sagribējās ieaicināt Ainaru par draugu. Pirms tam es mazliet papētīju, kas par viņu ir atronams tīmeklī. Ainars bija tikko pametis darbu kaut kādā “Rīgas piensaimnieks” vai kaut kamā tamlīdzīgā, kur viņš bija bīdījis mārketingu – cik nu varēja saprast no tām informācijas druskām. Tobrīd arī Klāss dabā vēl nebija sastapts – tikai, ka zināju, ka tāds ir. Un tad nu Klāss sadomāja rīkot kaut kādu vinila klausīšanos Barona ielā Mūzikas Bibliotēkas telpās, kur satikām Elitu. Viņa tad arī sapazīstināja mani ar Ainaru. Tipāžs viņš, zināms, ir visai atraktīvs – mazliet atgādina Fantomasu. Tad un tagad mani pārsteidz Ainara erudīcija – viņš brīvi orientējas gan rokmūzikā, gan klasiskajā, gan džezā. Var nosaukt izpildītāju vā