Dienasgrāmata

Now it begins - let it begin, Cleanup Time Nuja, nedrīkst visu laiku kaut ko meklēt – savādāk var sanākt, kā amīšiem organizējot “brīvas” vēlēšanas okupētajā Irākā. Tur pa to laiku, kamēr tika vākti (gūstīti) vēlētāji, kandidāti bija paspējuši izmukt. Lai izvairītos no šādām situācijām, nolemju kādu laiciņu klausīties tikai sava TOP 100 albumus. Tas ir forši – sava veida cleanup time . Džonam gan, iespējams, tā bija cita veida attīrīšanās. Manā gadījumā pašattīrīšanās mērķis ir sameklēt atbildi uz zatlerisko jautājumu: “Kas es tāds esmu?”. Jādomā to gan vieglāk ir saprast no malas, jo mans TOP 100 ir raibs kā dzeņa vēders. Viena tendence gan ir stabili novērojama. Es, gluži nemanot, arvien vairāk sliecos džeza virzienā. Tomēr nedomāju, ka šī tendence turpinās attīstīties. Es beidzot esmu izgājis cauri visiem saviem džeza albumiem un folderiem. Tāpēc arī notika tik spējš šī žanra pieplūdums. Tagad, droši vien, panesīsies kas cits.  Man pašam liekas, ka es virzos harmoni

Jūtos kā 007 - acīmredzot mazākais reizi dzīvē vajag sajusties arī tā. Es gan neesmu izglābis pasauli, pat negrasos to darīt. Vienkārši es gandrīz pa tiešo no lidmašīnas esmu pārkāpis motorlaivā. Tā es savās smalkākajās drēbēs (negribējās ķēpāties ar bagāžu, tāpēc pārvadāju uzvalku uzvilktu mugurā) viens pats sēžu jaudīgajā kuterī, kas, braši šķeļot viļņus, nogādā mani uz salas, kur ir izvietojusies mana luksīgā viesnīca. Bondiskās sajūtas raisa manu spodro kurpju kontrasts pret salīdzinošu netīrību visapkārt. Jūtos nedaudz smalkāks nekā man pieklātos būt. Esmu pēdējais gaidītais viesis, un lidostā sagaidītājas mani sveic ar saucienu "Aleluja!". Neliekas gan, ka tas būtu paredzēts viesim - viņas vienkārši ir aplam nomocījušās, un mana parādīšanās nozīmē atpestīšanu no pārlieku garās darba dienas. Laiks ir draņķīgs, debesis svina krāsā, bet jūras zaļais ūdens atspīd nejauki dzeltenīgi brūnos toņos, kas uzvedina uz domām par samazgu bedri. Lietus gan vēl nelīst - acīmredzami

“ 100% - you did it again ” - tā dzied slavenais improvizāciju meistars, ko mūsu smalkā korporācija ir ieaicinājusi izklaidēt pirmrindniekus – darbiniekus, kuri sasnieguši vai pārsnieguši pārdošanas plānus. Vispār jau fakts, ka kvota ir pārsniegta, liecina drīzāk par kļūdu plānošanā nekā par īpašām sekmēm biznesā, bet kurš gan šādā brīdī par ko tādu domā? Mēs esam čempioni, mēs esam uzvarētāji, slava mums! Tas, ka nākamajā gadā finanšu plānotājs visticamāk ierubīs divreiz lielākus ciparus – tā lai maz neliekas – patlaban nevienam neienāk prātā. Vai arī tieši pretēji – ienāk. Tai saujiņai gudrinieku, kas uz šā panākuma viļņa izkauks sev paaugstinājumu. Tad plānotāju bedrē ievelsies viņa pēctecis, bet gudrais un izveicīgais soļos tik tālāk pa karjeras kāpnēm. Nudien, pastāvēs, kas pārmainīsies! Bet patlaban onkulītis uz skatuves ir palūdzis zālei nosaukt 10 vārdus un notis - viņš taisās sacerēt dziesmu par godu mums. Tiešām, pēc aptuveni 5 minūšu ilgas ņemšanās pie klavierēm, viņš