Dienasgrāmata

Book after book I get hooked Everytime the writer Talks me like a friend. Es jau vairākus gadus nelasu grāmatas, un pats nesaprotu, kā es tik tālu esmu nonācis. Mazāk lasīt es sāku tūlīt pēc Lāsmas piedzimšanas. Tas jau arī bija saprotams – visa tā autiņu mazgāšana, putriņu un mikšļu sildīšana un vēl negulētās naktis piedevām. Lai kaut drusku atslēgtos, daudz vienkāršāk bija klausīties muzonu vai skatīties TV. Visādi tur hokeji, futboli un olimpiskās spēles. Ar laiku lasīšanas ieradums atgriezās – lai arī tas nebija vairs tik, kā lai to pasaka, visaptverošs kā kādreiz. Tomēr sāka iezīmēties viena dīvaina tendence – es sāku pievērsties tikai un vienīgi klasiķiem. Krieviem, latviešiem, angļiem – vienalga kam, bet pamatā lasīju XIX gadsimta autoru darbus. Nemāku tam atrast iemesla, kāpēc modernā literatūra (nosacīti modernā, protams, jo tad mēs dzīvojām padomijā) mani neuzrunāja. Kauns atzīties, bet es nespēju pievārēt pat Markesa „Simts vientulības gadus”, par kaut kādiem

Es vakar jau nosaucu 10 grāmatas, bet es to darīju tā – hops! – mīļas atmiņas, un tur sakrita gandrīz tikai uz vienīgi autori, kas man ir ļāvuši krietni izsmieties. Lai gan nē – drīzāk tie, kurus lasīt ir viegli, bet aizmirst grūti. Vispār es šādu literatūru vērtēju visaugstāk – tas no mana viedokļa, saprotams. Šāds kritērijs gan nederēs, ja skatāmies uz lietām kopumā. Es, piemēram, Balzaka „Draiskos stāstus” lieku priekšā visām „Zaudētajām ilūzijām” un „Kurtizānēm”. Tas spilgti pierāda, cik aplams ir mans viedoklis. Varu tikai paskaidrot, ka tas izriet no manas dzīves filozofijas – es dzīvi nedzīvoju, es to baudu vai, mazākais, cenšos tā darīt. Un tas man kaut kā orgāniski arī izdodas. Varbūt tāpēc, ka es pieturos pie viedokļa – not much from life was I askin' – kā dzied Donovans. Nuja, bet atpakaļ pie grāmatām. Pirmā īsti nozīmīgā manā dzīvē bija „Pasaka par Diegabiksi”. Tā bija arī pate pirmā grāmata, kuru es – nevis lasīju – bet gan pētīju. Es tad vēl biju pārāk maziņš,

Mother should I trust the government? Mother will they put me in the firing line? Mother am I really dying? Tuvojas vēlēšanas. Brīžam liekās, ka par tām vien tiek runāts. Pat cilvēki, kas ir šāviena attālumā no politikas, pēkšņi sāk izplatīties par šo tēmu. Cits nerunā, bet selektīvi ģīmjgrāmatā pārpublicē saites no dažādām vietnēm, kas satur vienas vai otras partijas aģitāciju. Tā mēdz būt divējāda – retāk kāds sevi slavē, bet biežāk apdirš citus. TV slēgt iekšā ir vispār bailīgi. Var atkal sanākt ieraudzīt to Gorgonas Medūzu, tfu! – es gribēju teikt – bijušās kontrolieres stingo skatienu. Akmenī gan no tā neviens nepārvēršas – skatāmies taču pa TV, nevis dabā. Tomēr sievietēm, kas gaida bērnu, es ieteiktu atturēties no TV šamās kampaņas laikā. Žēl, ka nav nekā īsti asprātīga – Stendzinieks savulaik ir mūs izlutinājis. Viņa reklāma ar saukli „cik skaisti ir ticēt brīnumam!” bija miljons vērta. Žēl tikai, ka pateicoties tai, mēs dabūjām sev par kungu tādu mūdzi kā Šlesers

And he wasn't like them. Oh, no! he was a most peculiar man. „... tātad ir mans! Bet ko tad Naumans?” – tādu kalambūru pirms gadiem trīsdesmit izmeta Andrejs Volmārs TV raidījumā „Zaķusalas ritmi”. Tobrīd es nezināju, kas ir Normunds Naumanis, un nesapratu šo vārdu spēli. Bet vakar ziņa ģīmjgrāmatā par slavenā kritiķa nāvi mani šokēja – es no sākuma pat iedomājos, ka tas ir kāds muļķīgs joks. Tomēr drīz visi ziņu portāli bija pilni ar šo sēru vēsti, un es sajutos pagalam nelaimīgs. Ne jau tāpēc, ka pazītu Normundu personīgi, un aizgājušais būtu mans labs draugs. Naumani es pazinu tikai pēc viņa rakstiem, un nedaudz virtuālajā telpā – varbūt kādreiz apmainījāmies ar kādu piezīmi vai joku.  Man bija tāda sajūta, ka Normunds ir nelaimīgs – cik nu to varēja spriest pēc niekošanās ģīmjgrāmatā. Reiz es noskatījos kādu teātra izrādi, un man, pretēji katrai loģikai, sagribējās pastāstīt par to savā blogā un ģīmjgrāmatā. Ar mani tā gadās bieži – labi, ka teātri apmeklēju reti –

В последнюю осень ни строчки, ни вздоха, Последние песни осыпались летом, Прощальным костром догорает эпоха, И мы наблюдаем за тенью и светом В последнюю осень. Es esmu izvirtulis – beidzot es to saprotu. Protams, ne jau šī vārda klasiskajā izpratnē – es neesmu tāds, kāds, piemēram, bija oberlajtnants Lukašs. Tomēr izvirtulis vienalga es esmu. Pie manis šī atklāsme pienāk guļot vannā un malkojot vēsu rīzlingu. Vēl šodien esmu peldējies lielākajos Latvijas ezeros – Lubānā un Rāznā, bet tagad karsējos vannā un baudu lielisku džezu un vīnu. Jā, vīns, cita starpā, ir īpašs. To darina kāda Mozeles ielejas klostera mūki, bet ne katru gadu. Lieta tāda, ka šis speciāli sausais rīzlings tiek darināts tikai īpašos ražas gados. Šāds vīns ir pāri manam budžetam, bet kaimiņos dzīvojošais tirgotājs to pašlaik izpārdod par speciālu cenu – Latvijas pircējam tie esot par dārgu. Nu, tā es baudu šīs trīs lietas – karsēšanos, džeziņu, kas ir manu mīļāko 50-to un 60-to cool jazz apkopoju

Daudzi sakās esam īstenie pinkfloidisti, neaizmirstot piezīmēt, ka Pink Floyd patiesībā ir Sida Bareta pseidonīms, un viss, kas nācis vēlāk, ir vien niecība un putas (pārspīlēju, protams). Jā, daudzi saka, bet, kad Dekaela TOP 100 atradu pirmos Pink Floyd albumus un vēl abus Baretus, sapratu – šis ir nopietns gadījums. Te nevar būt ne runas par kaut kādu fasona laušanu vai gadījuma rakstura muldēšanu. Acīmredzot Dekaels tiešām filmē šo lietu konkrēti, bet psihedēliju kā sugu. Par sevi varu teikt, ka man ne vienmēr izdodas uzsēsties uz viļņa, kad šāda mūzika spēj pacelt mani gaisā. Dekaela TOP 100 psihedēlijas netrūkst, un jāsaka, ka daudzas no šīm lietām man liekās vienkārši cool – lai gan ne visas (manai ausij, saprotams). Otrā kāja, uz ko balstās Dekaela TOP 100, ir progroks. Man visumā patīk šis žanrs – tas ļauj man justies gudrākam nekā patiesībā es esu. Tad sajūtas man ir aptuveni šādas – redziet, es nebūt neesmu vis kaut kāds tur suņa loceklis – es, lūk, klausos Jethro Tul