Dienasgrāmata

  – Tu varēsi izvēlēties eglīti! – es saku Teodoram, un viņš priecīgi atsaucas: – Jā! Tobrīd es vēl neapjautu, ka pats bāžu galvu cilpā. Mēs trijatā – mazdēliņš, Nenne un es, Nennis, sēžam mašīnā un tā prātīgi pukšķinām uz Alfu, cerot, ka tur varēs nopirkt eglīti. Teodors gan bija gribējis braukt uz mežu, bet laika trūkuma dēļ diemžēl tas nav iespējams, un, solot izvēles iespējas, mums ir izdevies novirzīt mazbērna prātus veikala virzienā. Pirmā vilšanās ir stāvvieta, pareizāk sakot, tās trūkums. Mēs ilgi riņķojam un to meklējam, bet nesekmīgi. Beigās izdodas apstāties gandrīz pie paša eglīšu tirgus, nekaunīgi aizlienot priekšā kādam, kas bija pacietīgi gaidījis sev “vietu zem saules”. Vispār man riebjas, ja kāds tā izrīkojas, bet, jūtot, ka mazbērnam pacietība ir jau uz robežas, nekas cits neatliek. Ieejam eglīšu tirgū, un Teodors sapriecājies norāda uz pašu skaistāko eglīti, kura te ir nolikta klientu pievilināšanai. 60 eiras – tas pārspēj visas manas fantāzijas par eglīšu cenām, bet

Es kaķus ienīstu jau kopš bērnības. Šie dzīvnieki bija apsēduši smilškasti, kurā mēs mēdzām spēlēties. Būvējot smilšu pilis, iegrābties kaķa sūdā ir neizsakāmi pretīgi. Kopš tiem laikiem manī mīt nepatika pret kaķiem; man daudz labāk patīk suņi, tie ir uzticami un mīļi, bet kaķi – kaķiem taču nav dvēseles, tie dzīvo pa sevi un nav manas draudzības cienīgi.  Diemžēl šīs jūtas nav abpusējas – kaut kāda iemesla dēļ šie dzīvnieki domā, ka es tos mīlu un nespēju bez viņiem iztikt ne brīdi. Pietiek man parādīties kādās mājās, kur mīt kaķis, un drīz vien mincis jau trinas man gar stilbiem un pat lūko ierausties klēpī. Kaķis mūsmājās parādījās pēc tēva nāves – kopā ar Lielvārdes māju es mantoju viņa kaķi – Murku. Tobrīd kaķene jau bija krietni veca, un kaimiņi man teica, ka kaķi pieķeras vietai, nevis cilvēkiem – lai es labāk pat nemēģinot Murku vest uz Rīgu. Tā arī darīju. Tomēr, kad pēc nedēļas aizbraucu apskatīties, kā tad Murkai ir klājies un papildināt viņas pārtikas krājumus, kaķis bez b

 Tas bija traks pārmaiņu laiks. Mainījās burtiski viss – mūsu acu priekšā gruva “padumjā” sistēma, es pametu darbu, kur biju iesēdies uz 7 gadiem (kādu brīdi pat piepelnījos kā taksists, kā arī nodevu tukšās pudeles, ar kurām bija pilns pagrabs); parādījās jauni draugi un līdz ar viņiem daudz jaunu lietu – filmas, mūzika, grāmatas. Jā, veikalos uz mirkli pat parādījās jauni dzērieni, pirms tos nomāca “rojālistu” spirts – vēl vakar lasīju ierakstu ģīmjgrāmatā: “kas nenomira no Royal spirta – tie dzīvo ilgi”. Īsāk sakot, gāja uz urrā, un katra diena atnesa ko jaunu – brīžam pat uzmācās tādas kā bailes, ja kaut ko nokavēsi no šīs jaunās, lieliskās dzīves, paliksi “jaņos” uz visu mūžu. Mūzikā divi lielākie atklājumi bija Onkulis Toms un Pogas – skaidri neatceros, kad tieši tas notika – vai tās bija 80to beigas, vai arī 90to sākums. Katrā gadījumā Veitss un Makgovans bija gluži vai kā šo pārmaiņu simboli, jo tajā laikā visradikālāk izmainījās tieši mana muzikālā gaume, kas iepriekš bija par

 Kuru laivu izvēlēties? Agra kruto platdibeni vai arī no kaimiņa mantoto tupeli? Izšķiros par otro, jo tai ir slaida forma – braucot ar Agra laivu atmuguriski, viļņi skaļi sitas pret to un biedē zivis. Un tieši šodien ezers mazliet viļņojas. Iestumjos ezerā un mēģinu saprast, no kurienes īsti pūš vējš – ir jāizšķiras, uz kuru pusi labāk kuģot. Nospriedis, ka tas drīzāk nes pa labi, sāku mētāt vizuli. Black Furry – mans krutākais rotiņš. Melnā krāsā ar sarkaniem punktiņiem. Metu gan pa kreisi, gan pa labi, bet panākumi izpaliek. Varbūt vizulim misējas gaita, jo pēdējā spiningošanas reizē tas mazliet deformējās. Es gan centos izlocīt to atpakaļ, bet ej nu sazini, kā tas tagad uzvedas ūdenī.  Kad vējš laivu ir iepūtis niedrās, nolemju nomainīt mānekli. Vajadzētu likt spožo sudrabaino, jo tas ir jau izturējis vairākas “uguns pārbaudes” šajā ezerā, tas ir, es zinu, ka strādā labi. Man tomēr sagribas izmēģināt otru Black Furry – lai arī tas izskatās kā anektdote par tēmu, jo ir dzeltenā krās

 - Vai jūs rīt neuzrakstītu īsu recenziju, kā jums patika? – pirms izrādes sākuma es dzirdu kādu lūdzamies. Atbilde ir ciets “Nē!”. Tik ciets, ka es pat nobrīnos, vai atteikumam nav vēl kāda dziļāka pakaļējā doma. Būtu labāk prasījuši man! Es gan par teātri neko nerubīju, bet stumdīt tekstus bez kādas vajadzības – tas man patīk. Un tad arī sākas – iznāk bariņš muzikantu, kas rauj vaļā riktīgi jaudīgi un tieši “po ģelu” – kā mēdz teikt latvieši. Tas tev nav nekāds “Kaukāziešu krīta aplis” Dailes teātrī, kur muzikanti kaut kur dibenplānā žēli ļurina. Šajā izrādē mūzikai ir, ja ne pirmā loma, tad, mazākais, tuvu tam. Bet kur tad palicis Rainis? Kur ir īstenais “Spēlēju, dancoju” piecos cēlienos, kur viss notiek tā, kā tam arī ir jānotiek? Tā vietā pavisam mūsdienīgas sarunas – ķīvēšnaās, kādas teju katru dienu redzam un dzirdam gan sociālajos tīklos, gan uz ielas. Tad vēl vairāk vai mazāk asprātīgas pārdomas, “kas ir māksla?”, kuru laikā arī pavīd rotaļīgs sveiciens “Rotko” izrādei Dailē,

 - Labi, ka mīksta! – nopriecājas Agris. Par ko viņš tā? Par baltmaizi? Gultu? Sievieti? Nē! – par baraviku. Ja būtu stingra, nāktos ņemt, bet šo var atstāt. Mēs, protams, par lielajām un pāraugušajām sēnēm tikai smejamies, dažkārt bildējam tās, bet, ja patrāpās maza un smuka, latvieša sirds neļauj tādai paiet garām, un ir jāgudro, kā atrast tai vietu grozā. Visticamāk, būtu jāpieņem smags lēmums, kuru beku izlidināt no groza. Tāpēc arī Agra balsī tāds atvieglojums – šī ir mīksta! Kur palikuši laiki, kad mūsu grozi pildījās ar bērzlapēm, rudmiesēm, vilnīšiem un ko visu tik vēl ne, un tikai pašā stūrī gozējās vienīgā baravika – kā tāds simbols, kā sēņotāja lepnums. Kaut arī, visticamāk, tārpaina, tā greznoja visu guvumu. Ne jau velti kāds mans draugs mēdza teikt: - Atrast baraviku – tas ir tāpat kā nospiningot līdaku. Es iztēlojos, kāds bardaks valdītu manā laivā, ja man būtu tik daudz līdaku, cik baraviku vakar... Jā, to bija kaudzēm. Un mēs vairs nesēņojam šī vārda klasiskajā izpr

Jā, bet bija taču kādreiz laiki, kad es vakarā vienkārši likos uz auss, bet pamodos tikai no rīta, kad bija jādodas uz skolu vai kur nu tur vēl. Mūsdienās priecājos, ja izdodas nogulēt kaut vai četras stundas no vietas; laiki ir mainījušies, ar gulēšanu man iet kā kādreiz 90tajos populārā zobu pastas reklāmā – “tagad pat viens (kaut arī) caurs zobs man liktos daudz”. Patiesībā pagājušonakt es gulēju pat salīdzinoši labi – aizmigu ap vienpadsmitiem, bet pamodos četros ar kapeikām. Tātad līdz divpadsmitiem ir gulēta viena stunda, bet rīta pusē veselas četras – kopā piecas – es nopriecājos. To var uzskatīt gandrīz vai par veiksmes stāstu, un es jau ieslīgstu pašanalīzē, ko un cik es vakar izdzēru, kas man bija nodrošinājis tik stabilu miegu. Vispār es labprāt gulētu vēl, bet rīta pusē iemigt nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc, uzlicis austiņas, klausos mūziku. Ir patrāpījusies izlasīte, ko kādreiz sastādīju no XXI gadsimta dziesmām. Atceros, cik man grūti gāja, to sastādot, jo es visnotaļ

 Man rīta pastaiga ir ar kājām, bez zirga – atšķirībā no Silvijas. Un varbūt tieši tāpēc es vienmēr priecājos, kad tā tuvojas pie beigām – gadi galu galā, es ātri nogurstu. Arī šorīt, tuvojoties mājām, sajūtos gluži laimīgs. Vēl tikai jāšķērso krūmu josla, tad Kokneses prospekts, un es būšu mājās. Pie sevis prātoju, vai nav kāds attaisnojošs iemesls, kāpēc es šorīt varētu iztikt bez rīta rosmes. Rosmei kā tādai nav nekādas vainas – vienīgi kaitina, ka beigās ir 20 reizes jāatspiežas. Tas nav baigi grūti, bet tomēr nogurdinoši. Tajā brīdī es uz Kokneses prospekta pamanu vīrieti. Pareizāk sakot, nevis pamanu, bet gan sadzirdu. Viņš savādi satrauktā balsī sauc:    - Felicita! Felicita! Gluži kā “Banāno”, kuram viss esot “poveri”. Šim pirms pāris dienām bija “jubiļejs”, ja var ticēt Silvijas kalenderam. Mani, protams, izbrīna, ka sešos no rīta kāds mēģina dziedāt, bet tad es ievēroju, ka Nella saspringti vēro krūmus mums priekšā. Acīmredzot Felicita ir suns, un mēs tūlīt pat viņu ieraudzīs

  Kad pienāk brīdis, kad neredzu vairs es savu galu... - kaut kā tā reiz dziedāja Jakušonoks. Vispār, ja gribam būt precīzi, tad tas nav vis brīdis, kad cilvēks savu galu var novērot tikai ar spoguļa palīdzību, bet gan periods. Es šorīt konstatēju pilnīgi pretēju fenomenu – es to ieraudzīju bez spoguļa (vai arī kādu ārēju uzbudinājumu) palīdzības. Es, zināma lieta, sapriecājos. Protams, vēders joprojām ir vistālāk uz priekšu izvirzītā ķermeņa daļa, bet tas vairs nav kā apaļa tauku bumba. Mans torss drīzāk vedina domāt roni vai kaut kādu citu jūras dzīvnieku ar pludlīnijas formu. Tātad tas strādā. Gavēnis. Es jau kuro gadu no vietas pavasaros pakļauju savu miesu šādam pārbaudījumam. Mani pirmie mēģinājumi bija gaužām infantili – es atteicos no gaļas. Nu, atteicos – un viss. Un kas no tā dabūja ciest? Mana kundze, saprotams. Nav nemaz tik viegli gatavot ēst ākstam, kas pēkšņi izdomājis kļūt par peskārieti – vai kā nu tur sauc tos ērmus, kas ēd visu, tikai ne gaļu. Vopšem tas nebija int