Dienasgrāmata

 Man rīta pastaiga ir ar kājām, bez zirga – atšķirībā no Silvijas. Un varbūt tieši tāpēc es vienmēr priecājos, kad tā tuvojas pie beigām – gadi galu galā, es ātri nogurstu. Arī šorīt, tuvojoties mājām, sajūtos gluži laimīgs. Vēl tikai jāšķērso krūmu josla, tad Kokneses prospekts, un es būšu mājās. Pie sevis prātoju, vai nav kāds attaisnojošs iemesls, kāpēc es šorīt varētu iztikt bez rīta rosmes. Rosmei kā tādai nav nekādas vainas – vienīgi kaitina, ka beigās ir 20 reizes jāatspiežas. Tas nav baigi grūti, bet tomēr nogurdinoši. Tajā brīdī es uz Kokneses prospekta pamanu vīrieti. Pareizāk sakot, nevis pamanu, bet gan sadzirdu. Viņš savādi satrauktā balsī sauc:    - Felicita! Felicita! Gluži kā “Banāno”, kuram viss esot “poveri”. Šim pirms pāris dienām bija “jubiļejs”, ja var ticēt Silvijas kalenderam. Mani, protams, izbrīna, ka sešos no rīta kāds mēģina dziedāt, bet tad es ievēroju, ka Nella saspringti vēro krūmus mums priekšā. Acīmredzot Felicita ir suns, un mēs tūlīt pat viņu ieraudzīs