Dienasgrāmata

Man nepatīk sēņot kopā ar sievasmāti divi iemeslu dēļ. Viņai piemīt tāds nelāgs paradums vilkties cilvēkam no aizmugures, un, kad izdodas uziet iepriekšējā sēņotāja nepamanītu sēni, skaļi gavilēt un smieties. Vēlāk, protams, tas vēl tiek atstāstīts visiem, kas ir gatavi klausīties. Reiz es pastrādāju nelietību. Ne bez ļauna nolūka gāju sievasmātei no pakaļpuses, un, jā, man laimējās. Baravika! Skaistāka par skaistu. Es laidu vaļā lielo zviedzienu, cerēdams, ka arī mana radiniece smiesies – līdzīgi kā viņa pati pretējā situācijā. Nez kāpēc sievasmāte garām palaistajā baravikā neko komisku nesaskatīja. Viņa izskatījās nepatīkami pārsteigta par manu uzvedību. Otra lieta, kāpēc sēņot kopā ar sievasmāti var nebūt forši, vairs nav aktuāla. Kādreiz, kad viņa organizēja šo nodarbi, tad gan. Tas izpaudās tā, ka sēņošanas vietā mēs auļojām no vienas “točkas” uz nākamo. Tikko sēnes bija nogrieztas, redzu, ka sievasmāte jau rēķina azimutu uz nākamo. Pārvietošanās starp “točkām” bija tik

Vidzemē Plānojot atvaļinājumu, ievēroju, ka šogad esmu izmantojis tikai divas no brīvajām dienām, un tagad man tā kā derētu paņemt pāris nedēļu, ja nevēlos tās zaudēt. Atvaļinājums Latvijā rudenī? Kas gan var būt labāks par šo! Šogad visa vasara aizlijusi, zivis neķeras, un sēņu nav nemaz (vai tad gailenes ir sēnes?). Bet es ņemu atvaļinājumu rudenī. Gudroju, kādas šīs divas nedēļas varētu būt. Laiks būs draņķīgs, un zives neķersies, vai arī laiks būs draņķīgs, bet tomēr izdosies izvilkt kādu zivtiņu. Pirmo nedēļu plānoju pavadīt pie Stirnezera – tas ir netālu no Ērgļiem. Laiks pagaidām ir saulains, bet zives aplam negrib ķerties – sanāk laiks foršs, bet zivju nav – šāda kombinācija man nebija ienākusi prātā. Nu, ja reiz neķeras, nolemjam “spiest uz sēnēm”. Vienīgi, ka negribas tās mūžīgās gailenes – mūsu sapnis ir baravikas un “āpšu kundziņi”. Apbruņojušies ar groziem un dunčiem dodamies meža virzienā. Iznāk iet garām Pārslas (pie kuras mēs paliekam) beku vietai, bet tur ne

 Visu nedēļu es ar nepacietību gaidu pienākam nogali – tad gan es atpūtīšos, varbūt pat paveikšu ko foršu, īsāk sakot, esmu sacerējies. Brīvdienas rītu es iedomājos tā – paņemšu kādu krutu vinila plati un noklausīšos to šajā old school manierē. Varbūt uzlikšu tā ar skaņu, jo, lai gan mana mūzikas kaste ir salīdzinoši jaudīga, skaļāk par 5-10% jaudas darbdienās nedrīkstu lietot – ir jāciena līdzcilvēki. Turklāt man ir slinkums nēsāties un mainīt plates – tāpēc ikdienā parasti klausos failus. Mana ikdiena ir austiņas un Zaļais Punkts (Spotify) naktīs. Protams, kad brīvdienas ir pienākušas, mani sagaida vilšanās. Es gan uzlieku plati, un, paņēmis kompi klēpī, lūkoju ko rakstīt, bet tad man tiek aizrādīts, ka šodien visi grib pagulēt ilgāk – lai es pagriežu klusāk. Aizveru visas durvis, pagriežu klusāk, un mēģinu atjaunot noskaņojumu. Tas nenākas viegli, jo izrādās, ka es neesmu vienīgais, kas gaida nogali un ir kaldinājuši plānus šim mirklim. Tiek izvilkts putekļsūcējs – mums ir t

“ Каждый своих предков знает. Мои были человеками ” – tā vienā teikumā pops noairēja komjauniešu garo stāstu par cilvēka izcelšanos un darvinismu. Man šis ienāca prātā, kad pēc uzņemšanas oktobrēnos učene mūs nolamāja Ļeņina mazbērniem. Man tūlīt bija visas spuras gaisā, jo savus vecvecākus ļoti mīlēju, un ideju viņiem piepulcināt vēl kādu uzskatīju par absurdu. Pāris gadu pēc oktobrēniem mūs tāpat visus ieskaitīja pionieros. Tas jau bija krietni nepatīkamāk, jo ap kaklu bija jāvalkā sarkana lupata. Tā dikti traucēja – kaujoties mūžīgi kāds noplēsa tai stūri, vai arī es pats “aiz nav ko darīt” to noķēzīju ar lodeni, rakstot visādas muļķības. Īsāk sakot, pioniera kaklauts bija reti stulbs izdomājums. Pēc tam sekoja komjaunatne. Šeit viss bija citādāk nekā oktobrēnos un pionieros – pie iestāšanās vajadzēja saņemt rekomendāciju un mācīties statūtus. Rekomendāciju visiem deva učene – viņa bija skolas partijas organizācijas sekretāre. Tā kā es ar viņu biju pamatīgi sadirsies, tad

Šaurā, trauslā līnija, kas spītību atdala no stulbuma. Lai gan – ej nu sazini, vai tā ir tieši spītība. Varbūt pie visa ir vainīgs kompis. Lieta tāda, ka man periodiski uznāk vēlme paveikt ko nejēdzīgu un nevienam nevajadzīgu. Piemēram, noklausīties 1001 albumu, kuru saraksts ir publicēts kādā grāmatā, ko, nekā ļauna nenojaušot, pirms cik tur gadiem man iedāvināja mani tuvākie radinieki, t.i., ģimene. 50tie, 60tie un 70tie aizgāja salīdzinoši mīksti. Grūtības parādījās, pētot 80tos. Cita starpā, aktuālajai mūzikai es pārstāju sekot 70to vidū, jo nespēju sagremot ne pankroku, ne disko, kas ap to laiku parādījās. Tāpēc lielākā daļa mūzikas no 80tajiem un vēlāk arī 90tajiem man ir gluži sveša, jo mana muzikālā gaume tā vietā, lai attīstītos un sekotu laikam, tikai un vienīgi kāpās atsprākleniski laikā. Jā, bet mana spītība, vai arī apstāklis, kas visi 1001 albumu ir jau savākti kompī, prasa, lai es turpinātu šo ērkšķaino ceļu. Pēc 80tajiem seko 90tie. Klausoties es atlasu gabalus, k

Es zinu, ka daudzi par mani smiesies, bet es nekad neesmu bijis Parīzē. Trakākais ir tas, ka visticamāk nekad arī tur nebūšu. Protams, es varētu iekāpt ļoķenē un pēc stundas vai pāris jau būt tur. Izmalties cauri bezgalīgajiem lidostas gaiteņiem, par bargu naudu paņemt taksi un nobraukt līdz pilsētas centram, kur pievienotos cilvēku baram, kas blandās pa pilsētu, bet ne sūda no tās nesaprot. Viņi ir tūristi. Valodu neprot, bukleti-šmukleti veido viņu zināšanas un priekšstatus. Šodien šeit, rīt citur. Bet vai Parīze vispār eksistē? Balzaka laiki ar visiem Lisjēniem, Eiženiem un Gorio, protams, jau sen aiz muguras. Mūžīgie svētki, ko svinēja Skots Ficdžeralds, Zelda un Hemingvejs – tāpat. Pa ielām, kūpinādams pīpi, nestaigā Megrē. Vai bulvāru kafenēs vēl skan franču romantiskās dziesmiņas?  Uz šādām glupām pārdomām mani noskaņo franču gabalu izlasīte, kuru klausos, īsinot nakti. Jā, bezmiegs ir gaužām nepatīkams dvēseles stāvoklis. Domas kā apmaldījušās klīst visnesaprotamākajo