Dienasgrāmata

Life's a piece of shit, when you look at it. “Vai tu zini, kas staigā bez biksēm?” – prasa man šefs – “Tie, kas nekopē savus failus” – viņš manā vietā atbild uz jautājumu. Pāris mēnešu vēlāk es viņu pašu sastopu gaužām domīgu – ir nobiris disks, kurā Valdis glabāja un kopa savu disertāciju. Tajā brīdī šefs izskatījās pārāk norūpējies, lai es uzdotu viņam tik netaktisku jautājumu, vai viņam ir rezerves kopija. Kopš tā laika es tiešām cenšos informāciju kopēt; pat esmu izstrādājis īpašu “politiku”, t.i., man ir noteikti paradumi, kā es to daru. Tie diemžēl neattiecas uz mūziku. Es laiku pa laikam pakāšu kādas kompilācijas, kuru izveidošanai es dažkārt esmu veltījis neticami daudz laika un pūļu. Tomēr nekad šīs lietas neesmu uzskatījis par vērtību, un daudz nesatraucos, kad tas notiek. Īpaši jau šajā gadījumā, kad biju sacepis apšaubāmas kvalitātes kompilāciju par tematu We live in a beautiful world. Mans muļķumēdiju HDD vienkārši sajuka prātā. Laikam es to pārāk bieži hotswap

Kaut kur internātā bija apkopotas TOP 10 Pink Floyd dziesmas. Man uzreiz sagribējās sastādīt savu “neatkarīgo” sarakstu – lai arī daudzviet industrijas ekspertu viedoklim es piekritu. Sacīts – darīts. Eju cauri visiem Pink Floyd albumiem, un atlasu to, kas mani “pavelk”. Beigās dziesmu, zināms, ir par daudz, bet es esmu nolēmis pārlieku nemocīties – atmetu arī pēc acumirklīgām emocijām un nofinalizējos. Skatos uz listi, un domāju, ka visumā tā atbilst lietu kārtībai. No agrīnajiem darbiem Arnold Layne liekas ar kārtu pārāks par jebkuru citu – man tā ir visvieglākā izvēle. Tālāk jau nedaudz grūtāk. Gribas ielikt kādu no A Saucerful Of Secrets , un mana izvēle apstājas pie Let There Be More Light . Šeit gan es tik droši neapgalvotu, ka šī dziesma tā īpaši izceltos pāri citām. If man vienkārši nenormāli patīk – galvenokārt vārdu dēļ – tāpēc nav grūti to atlasīt no Atom Heart Mother . Savādāk ir ar Meddle . Hrestomātiski pareiza izvēle būtu Echoes , bet, ja gribu būt godīgs pr

that says my heart is on an all time low so don't expect me to behave perfectly Man lūziens parasti uznāk vēlā pēcpusdienā. Laiku pa laikam kaut kas aizpeld acīm priekšā, zūd sajēga, un es it kā veļos tumšā bedrē. Tikai pēc kāda mirkļa atjēdzos, kad esmu jau tā skaļāk iekrācies – man, kā par brīnumu, ir izdevies pašam sevi saklausīt. Bailīgi pašķielēju visapkārt, vai kolēģi nav to dzirdējuši, un cenšos sevi domās sapurināt. Tas ne vienmēr izdodas – pēcpusdienas ir laiks, kad bezmiega naktis atspēlējas. Gribas ātrāk braukt mājās, un ar kaut ko sevi palutināt. Vienalga, kas tas lai nebūtu – vīns, rums, alus, šokolāde, herberts (šerberts), rieksti, vīnogas. Galvenais, lai mans orgānisms izkļūtu no šās bedres, kuras dibenā es jūtos kā nelaimes čupiņa. Pēkšņi atceros, ka šodien mums ir biļetes uz koncertu, un domās atvados no lielās Havana Club pudeles, kas mani mājās uzticīgi gaida un pagriežu Vecrīgas virzienā. Noparkojos un izcīnu cīņu ar Ušamera kases automātu. Be